Komentāri

18 Bet mēs visi, atsegtām sejām, Kunga godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.

“Bet mēs visi” nozīmē, ka visi, kas uzlūko Jēzu. Nav starpība starp vecu un jaunu cilvēku vai vecu un jaunu kristieti, vai mācītāju un draudzes locekli.

“atsegtām sejām”; iepriekšējie panti 2.Kor. 3.nod. dod saprast, ko nozīmē iegūt atsegtas sejas: tā ir atgriešanās pie Jēzus, sk. 2.Kor. 3:16. Uzticēšanās Jēzum izmaina to, ko mēs redzam Jēzū, sk. 2.Kor. 5:16.17:

16 Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un, ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam.

17 Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.

“Kunga godību”, proti, Jēzus godību - grieķu val. τὴν δόξαν κυρίου.

Dieva godība mājoja Jēzū, kad Viņš bija uz zemes. Lai cik cilvēcīgi Bībelē ir atklāts Jēzus, Viņā ir dievišķa godība.

Jņ. 1:14:

14 Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.

Kol. 1:19.20:

19 Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, 

20 lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru - gan debesīs, gan virs zemes. 

“redzēdami kā spogulī” - κατοπτριζόμενοι, prez., medijs, divd. no κατοπτρίζω - atspoguļot, reflektēt. Lielākā priekštiesība lasot Dieva vārdu, kurā mēs iepazīstam Jēzu, nav ieraudzīt sevi, bet ieraudzīt Jēzu. Ticībā uz Jēzu lasot Dieva vārdu, tas gan rāda mums visu patiesību arī par mums, bet tieši Viņa uzlūkošana dod pamatu mūsu pārvēršanai Jēzus līdzībā.

“topam pārvērsti” - μεταμορφούμεθα, prez., pasīvs, indikatīvs, 1.pers. daudzsk. no μεταμορφόω - mainīt formu, pārmainīt. Tagadnes forma norāda, ka tas notiek turpinoši. Savukārt tagadnes divdabis “redzēdami kā spogulī” norāda, ka mūsu pārvēršana Jēzus līdzībā notiek Jēzus uzlūkošanas laikā.

Pēc kļūšanas par kristieti mēs nekļūstam skaisti bez turpinošas Jēzus uzlūkošanas. Par tik, par cik un cik daudz mēs skatāmies uz Jēzu, par tik mēs tiekam pārvērsti Viņa līdzībā.

Mums nav jāizdomā, kādiem mums jābūt. Mēs arī nespējam zināt to labāko, kādiem mums jābūt. Viss, kas mums jādara, ir jāskatās uz Jēzu. To mēs varam darīt caur Dieva vārda, proti, Bībeles, lasīšanu. Jēzus līdzība ir paša Dieva īpašības, kurās mums jātērpjas.

“no spožuma uz spožumu”, grieķu val.: “no godības uz godību” - ἀπὸ δόξης εἰς δόξαν. Tas nozīmē no viena godības jeb jau pārvērsta stāvokļa uz nākošo.

Viss, ko Dievs mūsos veido, ir ar dievišķu raksturu. Tas vairs nav zemišķs un grēcīgs. Piem., mīlestība, kuru Svētais Gars mūsos veido, ir ar godības spožuma īpašībām; tāpat arī pacietība, lēnprātība u.c.

Šo pārvēršanu veic Svētais Gars. Katram kristietim Dievs ir devis Savu Svēto Garu. Kad uzlūkojam Jēzu, tad papildus vairs nav jāmeklē Svētais Gars, jo Viņš jau tur darbojas. Jēzus par Svēto Garu teica, sk. Jņ. 16:14:

14 Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.

Pārvēršanu Jēzus līdzībā mēs paši nevaram izdarīt ne pat par 1%; to dara Svētais Gars visas kristieša dzīves garumā. Kad vien mēs uzlūkojam Jēzu, tad Svētais Gars veic pārvēršanu.

Kādu dienu pārvēršana Jēzus līdzība būs galēja.

1.Kor. 15:51-52:

51 Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti,

52 piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.

1.Jņ. 3:2:

2 Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. (Frāzi “kad tas atklāsies” šajā vietā vajadzētu tulkot “kad Viņš atklāsies”. Sk. piem., angļu tulkojumu NASB. Sk. arī 1.Jņ. 2:28.)

36 Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!"

37 Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks;

38 bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi.

39 Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru.

40 Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai.

41 Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.

Par šo Marka neiešanu līdz misijā lasām Ap.d. 13:5 – Jānis ir palīgs Pāvilam un Barnabam. Ap.d 13:13 – Pamfīlijas Pergā Jānis nošķīrās no Pāvila un Barnabas un devās atpakaļ uz Jeruzālemi.

Jānis Marks (Ap.d. 12:25), Barnabas brāļadēls (Kol. 4:10), bija sākotnējā misijas grupā kā palīgs (Ap.d. 13:5). Kāpēc Marks atgriezās Jeruzālemē (13:13), nezinām. Ap.d. 15:37.38 arī nesaka. Varbūt grūtības misijā. Varbūt tas, ka Barnaba, kurš Pāvilu ieveda kalpošanā (Ap.d. 9. un 11.nod.) vairs nebija pirmais. Nezinām.

Barnaba, būdams iedrošinātajs (sk. Ap.d. 4:36.37), gribēja dot Markam iespēju atkal kalpot. Pāvila nevēlēšanās tiek nopamatota ar pagātnes pieredzi. Kā redzam 16.nod. sākumā, šķiet, ka tas, kādas vājības Pāvils bija saskatījis pirms tam Markā, lai ar to kopā nekalpotu, attiecībā uz Timoteju vairs nebija tik noteicoši. Jo, ja arī Pāvils Timotejā sākotnēji nebija redzējis daudz trūkumu, tomēr pēc tam viņš Timotejā turpinoši ieguldīja neskatoties uz izaicinājumiem, ar kuriem Timotejs sastapās (1.Tim. 4:14-16; 2.Tim. 1:6-8; 2:3 un kontekstu). Varam domāt, ka Pāvils bija mainījis savu attieksmi pret tiem, kas bija uzrādījuši vājības. Vēlāk, mums zināmajā ap. Pāvila pēdējā vēstulē, proti, 2.Tim., viņš rakstīja, 4:11b:

11b Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.

1 Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.

70 mācekļi Lk. 10.nod. ir citi, ne 12 mācekļi, kas bija arī Jēzus apustuļi, par kuru izsūtīšanu kalpošanā lasām 9.nod.

Neko daudz par viņiem nezinām. Interesanti, ka no Jēzus skatu punkta nebija svarīgi pat tas, ka viņiem bija dota vara pār ļauniem gariem. Svarīgāk bija tas, ka viņu vārdi bija rakstīti debesīs:

Lk. 10:20: “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Un tā: kāpēc 70 jeb kā citi manuskripti norāda - 72 mācekļi?

Bībelē vairākkārt parādās skaitlis 70.

1. Pēc ūdens plūdiem Bībele uzskaita 72 dažādas tautas, sk. 1.Moz. 10.nod. Pēc ūdens plūdiem no Noas 3 dēliem un sievām nāk pēcnācēji. Uzskaitīti 72 vārdi, kuri tiek uzlūkoti kā 72 jaunas tautas. 1.Moz. 10:32: “Un šīs ir Noas dēlu ciltis pēc savām dzimtām savās tautās, un no tiem pēc plūdiem izplatījās šīs tautas zemes virsū.” Iespējams, tā kā šie pēcnācēji ir tikai uzskaitīti un nevis nosaukts to kopējais skaits, šis uzskaitījums sākotnēji bija tikai reāls pēcnācēju atspoguļojums, bez numeriskas nozīmības.

Kad un kā viņi sāka runāt katrs savā valodā? Par to runā 1.Moz. 11.nod., kur Bābeles torņa būvniecības dēļ Dievs sajauca valodas un izkaisīja šos cilvēkus pa visu zemes virsu.

2. 1.Moz. 46:26.27 un 2.Moz. 1:5 – Jēkaba pēcnācēju skaits – 70.

3. 70 vecaji, 2.Moz. 24:1.9. Tik pat daudz tika izraudzīti palīdzēt Mozum pārvaldīšanā, 4.Moz. 11:16.24.25.

Vēl no vēstures: Ēģiptes valdnieka Ptolemaja II Filadelfa laikā (valdīja 285.–247.g.p.m.ē.) no Jeruzālemes uzaicināti 70 vai 72 jūdu tulki iztulkoja VD likumu grāmatas 72 dienās uz grieķu val. (iespējams, ka pārējā VD tulkota nedaudz vēlāk). Šodien šo VD tulkojumu pazīstam ar vārdu Septuaginta (latīņu vārds, kas apzīmē 70; Septuagintu mēdz apzīmēt ar romiešu cipariem: LXX).

Jūdu Sanhedrins (grieķiski Sinedrijs), kas bija jūdu valdība Jēzus zemes dzīves laikā, sastāvēja no 70 locekļiem + augstais priesteris. Iespējams, ka tas saistīts ar 2.Moz. 24.nod. vecaju skaitu.

Kā Bībeles konteksts palīdz saprast Lk. 10.nod. Jēzus izvēli nozīmēt vēl 70 vai 72 citus mācekļus, kurus Viņš izsūtīja kalpošanā?

1. Tieši tāpat, kā 12 apustuļu izvēle varēja būt saistīta ar jaunā Israēla pirmsākumu, - šiem 12 apustuļiem reprezentējot 12 Israēla ciltis, - tā 70 mācekļu izraudzīšana varēja norādīt uz 70 Israēla tautas vecajiem. Ecēh. gr. 8.nod. (sk. 11.p., kur nosaukts skaits 70 vecaji) rāda, ka Israēla tautas vecaji bija neuzticīgi Dievam. Varbūt Jēzus, kura dzīves laikā bija 70 vecaju sanhedrins+augstais priesteris, izraudzīja 70 mācekļus, lai viņi it kā nostātos šo 70 neuzticīgo vietā. Sanhedrins kā viens vesels, kaut arī bija izņēmumi, piem., Jāzeps no Arimatijas (Mt. 27:57; Mr. 15:43), pieņēma lēmumu Jēzu nogalināt. Tā vietā vajadzēja pieņemt lēmumu Dieva sūtīto Gaismu pasaulē pasludināt pa visu pasauli. (Interesanti, ka līdzīgi kā 70 mācekļiem nevajadzēja priecāties par viņiem doto varu pār ļaunajiem gariem, bet par Dieva dāvanu viņiem, proti, ka viņu vārdi ir ierakstīti debesīs, tā arī jūdu sanhedrinam vajadzēja nevis izmantot viņiem doto varu, bet redzēt to kā Dieva dāvanu viņiem.)
2. Vēl varam domāt, ka varbūt Lk. 10.nod. 70 mācekļi varētu būt saistīti ar 1.Moz. 10.nod. 72 tautu uzskaitījumu. Īpaši vēl ņemot vērā, ka kādi manuskripti runā par 72 mācekļiem. Vai tā varētu būt norāde tam, ka Dievs ar evaņģēliju par Jēzu grib aizsniegt visas tautas?

Protams, Dievs grib aizsniegt visas tautas. Mācekļu jeb apustuļu skaits, proti, 12, nebija nejaušība, jo ļoti iespējams, ka tas bija saistīts ar 12 Israēla cilšu skaitu un apzīmēja jauno Israēlu. Tad varam domāt, ka arī 70 vai 72 mācekļu skaits, kas tika izsūtīts pēc 12, nebija nejaušība. Jēzus dzīves laikā šie 70 jeb 72 visticamāk būtu saistāmi ar Israēla tautas vēsturē minētajiem 70 vecajiem, kuru vietā nāk šie 70 mācekļi. Taču interesanti ir tas, ka Lūkas ir sarakstījis arī Ap.d. grāmatu, kas rāda evaņģēlija par Jēzu aiznešanu citām tautām pasaulē. Un Ap.d. 1:1 Lūkas skaidri norāda, ka tā ir turpinājums viņa pirmajai grāmatai. Vai varētu būt, ka šis skaitlis 70 vai 72 ir kāds mājiens tautu virzienā?

34 Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.”

Marijas jautājumu burtiski varētu tulkot: “Kādā veidā tas būs …?” (Πῶς ἔσται τοῦτο …) Marija rādīja neizpratni, nevis neticību (sk. Elizabetes vārdus par Mariju 45.p.: “Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.”)

18 Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados."

19 Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.

20 Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies."

Caharijas jautājumu burtiski var tulkot: “Saskaņā ar ko es to zināšanu?” Jeb: “Pēc kā es to zināšu?” (Κατὰ τί γνώσομαι τοῦτο;) Un Caharija pamatoja savu jautājumu ar savu un sievas vecumu. Tādā veidā viņš uzrādīja savu neticību Dievam.

Taču neticība nebija šķērslis Dievam piepildīt savus nodomus. Dievs joprojām paturēja Caharijas tēva lomu un aicinājumu, bet uz laiku bija jāsadzīvo ar ierobežojumu.

1 Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums?

Kalpošanu citu labā var nesaprast vai arī pārprast. To var uzlūkot kā pretenciozitāti uz kādu personīgu pārākumu pār citiem. Šajā 3.nod. ap. Pāvils labi atbild jautājumu par to, kas toreiz viņu (un mūs šodien) kvalificē kalpošanai citu kristiešu labā.

Ap. Pāvils savas dzīves laikā kalpoja daudziem un ne vienmēr viņa kalpošanu pieņēma ar atvērtām rokām. 2.nod. beigās rakstītie vārdi varēja izklausīties kā sevis slavināšana un cenšanās pāliecināt korintiešus viņos (vēstules autoros) klausīties, 2.Kor. 2:14-17:

14 Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.

15 Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.

16 Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs?

17 Jo mēs neesam tādi kā daudzi, kas lieto Dieva vārdu veikalam, bet mēs runājam no skaidras sirds kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā.

Apzinādamies, ka šie vārdi varēja izklausīties pretenciozi, kā sevis celšana un uzmanības un paklausīšanas pieprasīšana, Pāvils turpina ar 3:1 jautājumiem:

1 Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums?

“slavināt”, συνιστάνειν, prez., akt., inf. no συνιστάνω - likt kopā, stāvēt tuvu, ieteikt, pierādīt, uzrādīt. JD šis vārds lietots 16x, no tām 9x šajā vēstulē: 3:1; 4:2; 5:12; 6:4; 7:11; 10:12.18 (2x); 12:11.

Pirms darb. v. χρῄζομεν – vajadzēt, lietots noliegums μὴ, kas nozīmē, ka Pāvila paša atbilde ir “nē”.

Pāvilu vadīja vislabākie nodomi kalpot korintiešiem. Un šajā vēstulē ir ļoti atklāts par sava paša nespēku un vājībām. Tomēr kādu korintiešu attieksme pret viņu bija tāda, it kā viņš nebūtu nekas īpašs viņu acīs. Nākamajos pantos ap. Pāvils dod pamatojkumu savai un Timoteja (2.Kor. 1:1) kalpošanai korintiešiem.

12 Bet, kad es nonācu Troadā sludināt Kristus evaņģēliju un durvis man atvērās Tā Kunga darbā, man sirdī nebija miera, tamdēļ ka brāli Titu neatradu;

13 bet, no tiem atvadījies, aizgāju uz Maķedoniju.

Troada atradās tā sauktajā Mazāzijā, Egejas jūras A krastā. Troada bija tā vieta, kur Pāvils bija saņēmis no Dieva vīziju, caur kuru viņš un viņa biedri saprata, ka Dievs viņus aicināja sludināt evaņģēliju Maķedonijā, sk. Ap.d. 16:6-10.

1.Kor. ap Pāvils rakstīja no Efezas, pavasarī (sk. 1.Kor. 16:5-8). Tad vai nu šīs vai, kā daļa Bībeles pētnieku domā, citas, sauktās smagās vēstules, iespaidā (sk. 2.Kor. 2:3.4), Pāvils bija neziņā par to, kā korintieši ir viņu sapratuši un vai viņi ir viņam paklausījuši. Varam domāt, ka Troadā Pāvils gaidīja ziņas no Tita par situāciju Korintas draudzē, bet viņš Titu tur neatrada. Tad Pāvils devās uz Maķedoniju (13.p.), kur tad viņš satika Titu. Sk. 2.Kor. 7:5-7.15:

5 Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.

6 Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu;

7 un ne ar viņa atnākšanu vien, bet arī ar to iepriecu, ko viņš saņēmis no jums, kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani, tad mani pārņēma vēl lielāks prieks.

15 Viņa sirsnība pret jums ir vēl lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā jūs viņu uzņēmāt ar bailēm un bijību.

Kā saprotam no šīs vēstules satura, lielākā daļa Korintas draudzes bija paklausījusi Pāvilam.

Vārdi 2.Kor. 2:12: “un durvis man atvērās tā Kunga darbā”, precīzāk: “un durvis man bija tikušas atvērtas Kungā”. Līdzīgi 1.Kor. 16:8.9:

8 Bet Efezā es gribu palikt līdz Vasarassvētkiem.

9 Jo man atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz.

Jēzus ir tas, kas atver durvis sludināšanai. Varam domāt, ka Troadā Jēzus bija devis labvēlīgu vidi un atvērtību no cilvēku puses uzklausīt evaņgēliju par Jēzu.

Troadā jau bija draudze. To saprotam no vārdiem “no tiem atvadījies” (13.p.). (Arī vēlāk, kad Pāvils bija Troadā, no Ap.d. 20:6-12 redzam, ka tur bija kristiešu draudze.)

Galvenie darbības vārdi šajos divos pantos, 2.Kor. 2:12.13, ir: “man … nebija” un “aizgāju”. Tātad neskatoties uz to, ka Troadā Jēzus bija devis labvēlīgus apstākļus un cilvēkus, Pāvils aizgāja no Troadas. Iemesles: rūpes par Korintas draudzi, kurai bija jāatgriežas no grēkiem un jābūt uzticīgiem Jēzum.

Tas liecina, ka Pāvilam svarīgāk par evņģēlija sludināšanu tur, kur kalpošanas durvis bija atvērtas, rūpēja Korintas draudzes garīgā veselība.

Kā rāda nākošā sadaļa, 14.-17.p., Pāvila rīcība pašos pamatos nebija atkarīga no viņa, bet no Dieva un viņa piederības Dievam.

Par šīs rakstvietas vietu manuskriptos.

Kādos Bībeles izdevumos pie šīs rakstvietas ir norāde, ka agrākos manuskriptos tā nav bijusi. Vairākos agrākos un vērtīgos manuskriptos tā tiešām nav. (Origens (185.-253.g.), šķiet nezināja par šiem pantiem; Eusebijs (260/265.-339.g.) jau zināja.) Saskaņā ar Bībeles pētnieku Brūsu Metcgeru (Bruce M. Metzger), pastāv trīs iespējas:

1. evaņģēlists Marks gribēja pabeigt savu evaņģēliju ar Mr. 16:8;
2. evaņģēlijs netika pabeigts;
3. evaņģēlijs kādas kļūmes pēc pazaudēja savu pēdējo lappusi, pirms tas tika pārrakstīšanas ceļā pavairots (šo Brūss Metcgers redz kā lielāko iespējamību).

(Sk. Bruce M. Metzger, A Textual Commentary on the Greek New Testament, , Second Edition, Deutsche Bibelgesellschaft, D-Stuttgaret, 1998. 105.lpp.)

Katrā ziņā Marka evaņģelija noslēgums ar Mr. 16:9-20 ir sens un tas uzrāda līdzību ar citiem evaņģēlijiem.

57 Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: "Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu."

58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu."

59 Un uz kādu citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu."

60 Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!"

61 Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā."

62 Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."

No iepriekšējā konteksta: tikko Jēzus bija atraidījis Jēkaba un Jāņa priekšlikumu lietot spēku un varu, lai pierādītu Savu vietu tā laika sabiedrībā un pasaulē. Šīs sekojošās sarunas parādīja, kādu dzīvi Viņš ir atnācis dzīvot un uz kādu Viņš aicina arī savu sekotājus, proti, dzīvot grūtu un pašaizliedzīgu dzīvi.

Sarunā ar pirmo cilvēku (57.,58.p.) Jēzus māca, ka sekošana Viņam nozīmē grūtības. Tas prasa gatavību atstāt komfortu. Jēzus vārdi, acīmredzot, raksturoja Jēzus dzīves pieredzi (sk. arī dažus pantus iepriekš, 52.,53.p.).

Cilvēks, kurš šeit minēts, pats izvēlējās uzrunāt Jēzu. Viņš kaut ko zināja par Jēzu, iespējams, viņš bija arī dzirdējis Viņa mācību un redzējis Viņa darbus. Uz šī cilvēka lielo apņemšanos: „lai kurp Tu ietu”, Jēzus deva atbildi, no kuras varam noprast, ka visur, kur Jēzus iet, viņam ir grūtības. Jēzus šim cilvēkam neatteica, bet lika apdomāt sekošanas cenu. Nav runa par to, ka komforta atstāšana ir prasība, bet Jēzus saka, ka tas tā vienkārši notiek: Viņa sekotājam jārēķinās, ka dabīga atpūta netiek prognozēta vai arī cilvēki to nevēlēsies pieņemt un atbalstīt. Arī ap. Pāvila pieredze rāda, ka sekošana ir saistīta ar grūtībām un vajāšanām (sk. Ap.d.; 2.Kor.; sk. arī Jēzus mācību Mt. 7:13.14.).

Sarunā ar otro cilvēku (Lk. 9:59.60) Jēzus atklāj vajadzību sakārtot prioritātes un proti: pirmajā vietā nav ģimene, bet Dieva valstības sludināšana.

Šoreiz Jēzus ir aicinātājs. Iemesls, kas šim otrajam cilvēkam kavēja pilnīgi izšķirties par sekošanu Jēzum, bija tas, ka viņš sajuta lielāku atbildību saimes jeb ģimenes priekšā nekā Jēzus priekšā: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” (59.p.)

Šis vīrs lūdza sev atļauju kaut kam, kas pirmajā brīdī izklausās pieklājīgi pret savu ģimeni. Varētu būt divi iespējamie varianti: vai nu tēvs ir tikko miris, vai arī tas mirs tuvākā vai tālākā nākotnē. Lai kā tas būtu, šim vīram bija jārūpējas par tēva apglabāšanu.

Jēzus norādījums dalās divās daļās, proti: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus,” kam pretī ir “bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Otrā daļa viennozīmīgi būtu paklausība Jēzus nolūkiem, bet šī cilvēka gadījumā tā iespējama tikai tad, ja tas paklausa arī pirmajai daļai.

Gribās jau vienkārši iet un sludināt, bet: kas ir tas, kas “jāatļauj” darīt citiem jeb kas jāatstāj? Kas ir miroņi, kuru ziņā jāatstāj tēva apglabāšana? Jo varētu būt, ka minēto miroņu klātbūtne ir traucējoša Dieva valstības sludināšanai.

Noteikti, ka tie nav miroņi burtiski, jo tad tas nebūtu iespējams. No konteksta varam domāt, ka miroņi ir saime, kas nenodarbosies ar Dieva valstības sludināšanu vai pat to traucēs. Tātad katrs, kas nedarīs to, ko Jēzus pavēl un ko Jēzus pavēl darīt šim vīram, ir mironis: katrs, kas neseko Jēzum, kas neatstāj citus nesekotājus - miroņus - viņu darīšanās un kas neiet sludināt Dieva valstību.

Mr. 10:29.30:

29 Jēzus teica: "Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,

30 kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību.”

Atstāšanas ieguvums ir Jēzus un Viņa evaņģēlijs. Zaudēt var to, kas šajā pasaulē ir dārgs un kas ieskauj ikvienu cilvēku, - kas ir viņa dzīvesvide. Ieguvums: 100-kārtīga dzīvesvide, bet ar vajāšanām (grieķu val. nav “kaut arī ar vajāšanām”, bet ir tikai “ar vajāšanām”).

Šāda izvēle starp Jēzu un visu citu nav nekas jauns Jēzum, bet mums liels izaicinājums. Sk. Lk. 14:25-35.

Sludināt Dieva valstību nozīmē pasludināt Dieva valdīšanu, kādu to atspoguļo Jēzus dzīve un mācība, kā arī Dieva valdīšanu, kādu to atklāj visa Bībele.

Tie, kas Jēzu neliek pirmajā vietā, lai rūpējas par sevi un līdzīgiem, bet šis cilvēks ir aicināts uz ko lielāku: sludināt Dieva valstību. Tas nozīmē, ka pat mūsu vistuvākajās attiecībās - attiecībās ar ģimeni, Jēzus un Dieva valstības pasludināšana ir pirmajā vietā.

Sarunā ar trešo cilvēku (Lk. 9:61.62) Jēzus norāda, ka sekošana Viņam nav iespējama, ja cilvēks vairāk pieķeras pagātnei nekā Jēzum.

Šo pēdējo Jēzus brīdināja par to, ka nedrīkst ar nožēlu atstāt līdzšinējo dzīvi (par to liek domāt atvadu rīkošana, 61.p.), - jo tad šis cilvēks skatās uz pagātni kā zaudējumu un neredz sekošanu Jēzum kā ieguvumu. Rodas iespaids, ka šis cilvēks vēlas nosvinēt iepriekšējo dzīvi.

Uzņemšanās sekot Jēzum nav savienojama ar pieķeršanos pagātnei. Jēzus lietotais salīdzinājums ir spēcīgs, jo tas, kurš arot lauku, skatās atpakaļ, dzen nevis taisnu, bet šķību vagu.

Patiesa sekošana Jēzum ir iespējama tikai tad, ja to redzam kā lielāku ieguvumu salīdzinot ar to, ko atstājam aiz sevis. Tam, kas seko Jēzum, ir jānovērtē Jēzus valdīšana pār viņa dzīvi un Jēzus ienākšana viņa dzīvē kā vislielākais iespējamais ieguvums.

Apustuļu kalpošanā centrālā persona bija Jēzus: sk. Mr. 6:12-13 par mācekļu kalpošanu un 14.p. „Viņa Vārds bija tapis zināms” (ne apustuļu vārdi, kaut gan, kā redzam 33.p., cilvēki viņus pazina). Apustuļi Jēzum izstāstīja visu, jo Jēzus bija viņus sūtījis – Jēzus bija viņu darba Kungs. Mācekļi bija gan darījuši (no ποιέω), gan mācījuši (no διδάσκω). Tas parāda, ka mācekļi no Jēzus jau bija pietiekoši saņēmuši arī mācības ziņā, lai mācītu citus. Viņiem pašiem vēl bija jāmācās, bet viņi jau bija iesaistīti mācīt arī citus. Varam domāt, ka mācībā arī centrāls bija Jēzus un Viņa skaidrojumi.

Jēzus vēlējās mācekļiem dot atpūtu, jo viņi bija neēduši un noguruši. Tas parāda Jēzus rūpes par Saviem mācekļiem. Darbs un atpūta ir savstarpēji saistīti; tur nav pretrunu.

Taču Jēzus un mācekļu kalpošana bija padarījusi viņus atpazīstamus un cilvēki tos ievēroja aizbraucam. Tādēļ arī viņi aizgāja viņiem priekšā.

Jēzum rūpēja cilvēku vajadzības: "... sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (34.p.) Saskaņā ar šo pantu, mācīšana (prezenta aktīva infinitīvs no διδάσκω) arī ir vajadzību apmierināšana. Vēlāk arī apustuļu un ganu uzdevums draudzē bija (un joprojām ir) mācīt cilvēkus.

Paēdināšanas brīnums sākās ar mācekļu rūpēm par cilvēkiem, lai tie varētu kaut kur iegādāties sev pārtiku un paēst. Taču tur, kur ir Jēzus, cilvēku vajadzības netiek apmierinātas viņus aizsūtot prom no Jēzus, bet gan saņemot Jēzus palīdzību. Taču mācekļiem bija jābūt iesaistītiem. Tas sākās ar Jēzus pavēli mācekļiem, sk. 37.p.: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Kā redzam no notikuma attīstības, risinājumu deva pats Jēzus, bet mācekļi tika iesaistīti.

Šis notikums nemāca nestrādāt vai nelietot dabīgus veidus, lai mums būtu darbs un dienišķā maize. Mēs nedrīkstam slinkot, sk. 2.Tes. 3:10-12, un mēs nedrīkstam strādāt ar zūdīšanos sk. Mt. 6:19-34; Ps. 127. Bet mums jāatceras, ka vienmēr tas ir Dievs, kurš par mums gādā.

Tur, kur Jēzus aicināja mācekļus atpūsties (31.p.), ieradās daudzi cilvēki, kas kļuva par mācekļiem nodomātās atpūtas līdzdalībniekiem. Jēzus nepārstāja strādāt. Sk. Jēzus sarunu ar mācekļiem citā gadījumā, Jņ. 4:31-34:

31 Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!”

32 Bet Viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”

33 Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?”

34 Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.”

Varbūt daļa no atpūtas, kas tika dāvināta mācekļiem, bija viņu iespēja klausīties Jēzus mācību kopā ar citiem. Un pēc tam, kaut arī viņi tika iesaistīti ēdiena izdalīšanā, arī paši mācekļi noteikti paēda lielisku maltīti.

Mt. 14:21 par šo pašu notikumu saka:

21 Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.

5000 (un pluss) paēdināšana bija unikāla iespēja Jēzus mācekļiem un visiem klātesošajiem cilvēkiem ieraudzīt Jēzū Dieva Dēlu. Dievs nemainās: tas pats Dievs, kas šeit vienā mirklī rada tik daudz maizi un zivis, ka tūkštošiem cilvēku tiek paēdināti, ir tas pats Dievs, kas radīja pasauli 6 dienās. Nav jāstrīdas par laika garumu radīšanas stāstā; ir jāredz viens un tas pats Dievs darbībā abos notikumos.

Ne Jēzus mācekļi (sk. Mr. 6:51.52 un 8:14-21), ne arī ļaudis (sk. Jāņa ev. 6.nod. par šo pašu notikumu), Jēzum veicot šo brīnumu, neieraudzīja Jēzus personā Dieva Dēlu. Tomēr mums šis notikums ir atstāts tieši ar šādu nolūku: lasi, dzirdi un tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

61 Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. …

Jēzus neatbildēja tad, kad Viņu apmeloja. To redzam gan šeit jūdu sinedrija priekšā (55.p. latviski iztulkots kā “tiesa”), gan arī Pilāta priekšā (sk. Mr. 15:5). Savukārt tad, kad tika runāts par to, kas atbilda patiesībai, Jēzus runāja. Tāpat to redzam visos citos evaņģēlijos. (Izņēmums ir Jņ. 19:9, kur Jēzus neatbild Pilāta jautājumu: “No kurienes Tu esi?”)

Izsūtītie 12 apustuļi kalpoja (12.,13.p.), bet no 14.p. saprotam, ka Jēzus kalpošana ir bijusi tā, kuru vērtēja cilvēki. Tas liek domāt par to, cik ļoti 12 apustuļu kalpošanā centrālu lomu ieņēma Jēzus! Mācekļi nebija piesaistījuši uzmanību sev, bet Jēzum.

Īpaša uzmanība tiek veltīta Hērodam. Viņu sauca arī par Hērodu Antipu un viņš saņēma valdīšanu pār Galileju un Pereju pēc sava tēva Hēroda Lielā nāves 4.g.p.m.ē. un valdīja līdz 39.g.m.ē. (viņa brālis Arhelavs saņēma Jūdeju un Samariju, bet tās pārvaldīja tikai līdz 6.g.m.ē.). Filips bija Hēroda Antipas pusbrālis, kurš arī pēc Hēroda lielā nāves saņēma pārvaldībā daļu no tēva īpašuma.

14.-16.p. rāda Hēroda nepareizo pārliecību par to, ka Jēzus ir Jānis Kristītājs. Kaut arī Hēroda domāšana par Jēzu bija nepareiza, taču tā parāda, ka viņa cilvēciskajā skatījumā Jēzus darbība bija kā augšāmceltā brīnumainas spējas. Tādā veidā redzam, ka pat zemes pārvaldnieks Hērods Jēzus darbību raksturoja kā kaut ko lielāku par parasta cilvēka darbību.

15.p. rāda cilvēku spriedumus un domas par Jēzu: Viņš ir cilvēks, tikai ar īpašām spējām kā tas bija raksturīgi atsevišķiem praviešiem.

17.p. ievada vārds „jo”, kas liek domāt, ka Hēroda spriedums izrietēja no tā, ko Hērods bija izdarījis ar Jāni.

Jāņa Kristītāja dzīves aicinājums bija būt priekšgājējam Jēzum, sagatavot Viņam ceļu (sk. Lk. 1:15-17.76.77). Jānis to bija uzticīgi darījis līdz galam.

Hēroda grēki:

1. laulība ar sava brāļa sievu; tas bija pret Dieva gribu (3.Moz. 18:16);
2. Jāņa apcietināšana par to, kas viņš uzdrošinājās to pateikt Hērodam (17.p.); sk. arī Lk. 3:19.20;
3. balstoties uz 22. un 23.p. izteiktajiem nepārdomātajiem piedāvājumiem meitenei, varam domāt, ka Hērodu vadīja baudkāre vai pat Hērodijas meitas iekārošana: „labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja” (22.p.);
4. izpatikšana citiem: „Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.” (26.p.);
5. pavēle nogalināt Jāni Kristītāju: „Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.” (27.p.);
6. Hērods neņēma vērā Jāņa sludināto vēsti, kas iespējams sevī saturēja to, ko uzzinām par Jāņa sludināto no evaņģēlijiem un kas bija nopietna, lai Hērodam liktu aizdomāties par to, kas viņam tika sludināts, sk. 20.p.

Pirms Jēzus tika krustā sists, uzzinām, ka Hērods sen bija gribējis Jēzu redzēt,

Lk. 23:8: "Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.”

Tomēr, kā rāda Bībele, tas bija tikai ziņkārības dēļ, ne lai atgrieztos no grēkiem.

Mr. 6:14-29 ir tik daudz grēcīgas rīcības un izvēles, kas labi ilustrē grēkā dzīvojošu cilvēku samezglotās dzīves. Pie tam, tās cita citai dod kontekstu grēkam.

31 Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.

31 εἴτε οὖν ἐσθίετε εἴτε πίνετε εἴτε τι ποιεῖτε, πάντα εἰς δόξαν θεοῦ ποιεῖτε.

1965.g. revidētajā tulkojumā izlaista viena frāze. Pilnam tulkojumam vajadzētu būt:

31 Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, vai ko vien jūs darāt, visu dariet Dieva godam.

40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.

41 Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!"

42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.

43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.

Izsmējēju rīcība neapturēja Jēzu. Viņš tos izdzina ārā no nama. Varam domāt, ka Jēzus to darīja, tāpēc ka Viņš negribēja izrādīties viņu priekšā. Jēzus grib cilvēkus izglābt, tāpēc Viņa palīdzība ir vērsta ne tikai uz fiziskas vajadzības apmierināšanu, bet pāri visam, lai cilvēki caur ticību Viņam tiktu izglābti (sk. piem., Jņ. 9.nod.). Izsmējēji neticēja Jēzum un nepiedzīvoja to, ko Viņš spēj darīt. Meitenes tēvs savā izmisumā lika savu ticību uz Jēzu un viņu, kā arī meitenes māti un mācekļus Jēzus ņēma sev līdzi.

“Talita, kūmi!” ir aramiešu valodā teikti vārdi. (Matejs un Lūkas arī atstāsta šo notikumu, bet nelieto aramiešu valodu, sk. Mt. 9:18-26 un Lk. 8:40-56. Arī citur Marka ev. Jēzus sacītie vārdi īpašos gadījumos ir uzrakstīti aramiešu valodā. Sk. arī Mr. 7:34 (Efata); 14:36 (Aba); 15:34 (Eloī, Eloī, lamā zabahtani?); vēl arī 3:17; 7:11; 15:22.) Šajā notikumā iemesls noteikti nav tas, ka aramiešu valodā šie vārdi ir spēcīgāki nekā grieķu valodā vai ka tos vajadzētu atkārtot kā formulu, un tad viss notiks arī šodien. Drīzāk atmiņas par šo notikumu Pēterim, kurš ir aiz Marka ev. (sk. Ievads. Marka evaņģēlijs), bija tik emocionāli piesātinātas, ka viņš labprāt atcerējās Jēzus vārdus tā, kā tie skanēja pirmajā reizē. Matejs un Lūkas nebija šī notikuma aculiecinieki.

Uzmodināšana notika uzreiz, Jēzum vienreiz runājot un meitiņai tūlīt uzceļoties. Tas notika Dieva spēkā.

Izsmējēju rīcība neapturēja Jēzu uzmodināt meitiņu no mirušiem, bet Viņa nolūks nebija Viņa spēku darīt zināmu šiem izsmējējiem un arī citiem. Tādēļ Jēzus klātesošiem lieciniekiem “stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt”. Jēzus nevēlējās, lai Viņa misija tiktu pārprasta, jo Viņa nākšanas lielākais nolūks bija izglābt cilvēkus no grēka, nāves un sātana varas. Jēzus darītie brīnumi deva liecību tam, ka Viņš ir Dieva Dēls.

Pavēle dot meitenei ēst varētu būt kā praktisks turpinājums tikko izteiktai pavēlei (43.p.) un veids, kā Jēzus skubināja šos vecākus savas meitas turpmāko dzīvi atkal redzēt ikdienišķā ritmā.

37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdzi ieiet kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.

38 Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.

39 Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: "Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ."

40 Un tie Viņu izsmēja. …

Apustuļu trijotne, kurai Jēzus atļāva sev sekot, vairākkārt parādās Jaunajā derībā:

1. viņi ir klātbūdami šajā notikumā;
2. apskaidrošanas kalnā (Mr. 9:2.3);
3. Ģetzemanes dārzā (Mr. 14:32-34).

Bībele tiešā veidā neskaidro, kāpēc šie 3 apustuļi. Tomēr tas, ka viņiem turpmākajos notikumos ir īpaša loma, varētu dot pamatojumu šai Jēzus izvēlei. Piem.,

1. Pēteris bija tas, kas bija aktīvs vadītājs pirmajā draudzē (Ap.d. 1; 2.nod. u.c. vairākās nodaļās);
2. Jānis bija izsūtījumā un, iespējams, dzīvoja ilgāk par citiem apustuļiem (Jņ. 21; Atkl. 1); viņš ir arī vairāku JD grāmatu autors;
3. Jēkabs bija pirmais no 12 apustuļiem, kas mira kā asinsliecinieks (Ap.d. 12).

Jēzus skatījums uz mirušu cilvēku kā guļošu nenoliedz fiziskās nāves realitāti, bet atspoguļo Dieva skatījumu uz to, cik nevarīga Viņa priekšā ir nāve: tā ir kā gulēšana, jo Dieva priekšā visi ir dzīvi, sk. 1.Tes. 4:13-18; Jņ. 11:11-13; Mt. 17:1-8; Lk. 20:38.

Vārds “izsmēja” ir imperfektā (κατεγέλων, imperf. akt. indik. 3.pers. daudzsk. no καταγελάω - smieties par, izsmiet), kas nozīmē, ka runa ir par turpinošu darbību. Viņi izsmēja dzīvības Valdnieku.

35 Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: "Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini Mācītāju."

36 Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: "Nebīsties, tici vien!"

Jairu mēģināja atrunāt meklēt turpmāku risinājumu pie Dieva. Acīmredzot, kāda šeit pieminēta sinagogas priekšnieka sapratne bija: kamēr bērns vēl bija dzīvs, Dievs varēja kaut ko darīt; tagad bērns ir miris, nu vairs Dievs neko izdarīt nevar. Citiem vārdiem: Dieva palīdzība un līdzdalība dzīvē ir līdz zināmai robežai; ja traģēdija turpina savu attīstību, tad Dievs to vairs neatrisinās. Arī šodien tāda var būt cilvēka domāšana dažādās traģēdijās viņa dzīvē: laulības attiecībās, konfliktos, uzskatu dažādībā u.c.

Mūsu sāpes un problēmas nav apgrūtinājumi un traucējumi Dievam. Tāda veida runāšana var atņemt ticību tam, kas ir grūtībās. Tādēļ arī Jēzus iedrošināja Jairu ticēt. Frāzi “tici vien” var tulkot: “tikai tici”.

Notikums ar sievieti, kuru Jēzus dziedināja (25.-34.p.), ir pa vidu Jaira lūgumam palīdzēt (22.,23.p.) un Jēzus iedrošinājumam Jairam ticēt (36.p.). Jairs bija liecinieks sievietes dziedināšanai, kas, varētu domāt, kalpoja kā iedrošinājums Jairam uzticēties Jēzus spēkam uzmodināt viņa meitiņu no mirušiem. Sieviete ticēja Jēzus spēkam un to piedzīvoja. Arī Jairam bija jātic, lai viņš to piedzīvotu.

22 Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un, Viņu redzēdams, tas krīt pie Viņa kājām …

“viens no sinagogas priekšniekiem” - εἷς τῶν ἀρχισυναγώγων. Tātad iezīmēts viens no vairākiem sinagogas priekšniekiem. ἀρχισυνάγωγος - sinagogas valdnieks, sinagogas galvenais, sinagogas vadītājs. 35.pantā ir minēts vēl kāds sinagogas priekšnieks, tikai šoreiz tas nav nosaukts vārdā. Sinagogu vadīja vecaju padome, kuras vadītājs bija sinagogas priekšnieks. Šajā gadījumā visa padome apzīmēta daudzskaitlī kā sinagogas priekšnieki. Viņu uzdevums bija rūpēties par kārtību sinagogā, izraudzīt tos, kas lasa un skaidro Dieva vārdu. Viņu uzdevums bija arī sekot līdz tam, lai mācība atbilstu tradīcijai. Vārds Jairs ir senebreju valodas vārds (יָאִיר - Jāīr) nozīmē “viņš izgaismo” jeb “tas, kurš dod gaismu”.

Jaira nokrišana pie Jēzus kājām rāda godu, kādu viņš parādīja Jēzum.

1 Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.

2 Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.

3 Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.

12.-14.nodaļas runā par Svētā Gara dāvanām kalpošanai. 13.nod. ir jāredz šajā kontekstā.

12.nod. Pāvils beidz ar vārdiem, 31.p.:

31 Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu.

(Šeit “dzenieties” - ζηλοῦτε – prez., akt., imper., 2.p.daudzsk. no ζηλόω – degt skaudībā, ļoti meklēt vai alkt pēc kaut kā.) Seko 13.nod., kas nozīmē, ka mīlestība ir pārākais ceļš. Un pēc šīs nodaļas Pāvils raksta, 14:1:

1 Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai jūs varētu pravietot.

(Šeit “dzenieties” grieķu val. ir διώκετε, prez., akt., imper. 2.pers. daudzsk. no διώκω, kas nozīmē dzīties pakaļ, vajāt; dedzīgi kaut ko meklēt.)

Tātad mīlestība ir pārākais ceļš, kas ar “pakaļdzīšanos” jāmeklē.

1.-3.p. Pāvils apraksta, kāda ir dzīve bez mīlestības: tā ir darbīga, pat labumu dodoša citiem, bet ne sev. Pāvils nosauc vairākas Svētā Gara dāvanas. Kristietis var kalpot ar tām, bet bez mīlestības kalpojot, viņam pašam tas neko nedod:

1. 1.p.: “tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.”
2. 2.p.: “tad es neesmu nekas”.
3. 3.p.: “tad tas man nelīdz nenieka”.

Pat tad, ja kristietim vispārākā pakāpē būtu Svētā Gara dāvanas (sk. 1.-3.p.), svarīgāk par tām ir mīlēt.

Rom. 5:5: “bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.”

Tālāk Pāvils runā par to, kāda ir patiesa mīlestība.

12 Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā,

13 ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs.

12 Ἐνδύσασθε οὖν ὡς ἐκλεκτοὶ τοῦ θεοῦ, ἅγιοι καὶ ἠγαπημένοι, σπλάγχνα οἰκτιρμοῦ, χρηστότητα, ταπεινοφροσύνην, πραΰτητα, μακροθυμίαν,

13 ἀνεχόμενοι ἀλλήλων καὶ χαριζόμενοι ἑαυτοῖς ἐάν τις πρός τινα ἔχῃ μομφήν· καθὼς καὶ ὁ κύριος ἐχαρίσατο ὑμῖν οὕτως καὶ ὑμεῖς·

12.p. “tērpieties” - no ἐνδύω - uzvilkt, apģērbt. Šis darbības vārds teikumā ir pirmais, kas nozīmē, ka to Pāvils ir akcentējis. Tā kā uzskaitītās lietas, kuras jāuzģērbj, ir akuzatīvā, tad var tulkot: “Tad uzģērbiet …. sirsnīgu līdzjūtību, laipnību …”

13.p. sākumā ir divi divdabji: ἀνεχόμενοι, prez., med., divd. no ἀνέχω - izturēt, paciest, panest. Un χαριζόμενοι, prez., med., divd. no χαρίζομαι - parādīt labvēlību, piedot. Šie divdabji paskaidro, kādā veidā ir jānotiek 12.p. minēto lietu uzģērbšanai jeb kā iespējams šīs lietas uzģērbt: “cits citu paciešot un cits citam piedodot”. Piem., uzģērbt pacietību (12.p. pacietība grieķu val. ir cits vārds: μακροθυμία - pacietība, izturība, panešana. Tas ir saliktenis, kurā μακρός nozīmē ilgi un θυμός - dedzība, dusmas. Tātad vārds nozīmē ilgu gaidīšanu, pirms tiek dota vaļa dusmām). Kā to uzģērbt? - Izturot jeb panesot un piedodot.

13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.

14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība."

15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.

Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." ( τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)

Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.

Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.

Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.

Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.

Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:

Rom. 7:9: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.”

Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.

5.Moz. 1:39: “Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu.”

Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.

11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.

12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.

(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)

1. 11.p. lietota μὲν … δὲ konstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārds βαπτίζω - iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.
2. 11.p. Jēzus darbība tiek raksturota sekojoši: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Nākošais, proti, 12.p., kurā runa ir par divām grupām (kvieši, pelavas) un divām darbībām (kviešu sakrāšana, pelavu sadedzināšana), varētu likt domāt, ka arī 11.p. viena grupa cilvēku tiek iegremdēti Svētajā Garā, bet otra ugunī. Tie, kas tiek iegremdēti Svētajā Garā, tiek izglābti, bet tie, kas tiek iegremdēti ugunī, tiek sodīti.
3. Taču 11.p. rāda, ka viena un tā pati cilvēku grupa tiek uzrunāta ar “jūs”: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Tāpēc un vēl citu sekojošu iemeslu dēļ varam domāt, ka 11.p. runā par vienu cilvēku grupu, proti, par tiem, kas tiek uzrunāti ar Jēzus atnākšanu gan no paša Jēzus, gan vēlāk caur vēsti par Jēzu. Savukārt 12.p. runā gan par tiem, kas tiek izglābti, gan par tiem, kas tiek sodīti.
4. Jēzus nākšana ir saistīta ar Svēto Garu. Bībelē ir tādas rakstvietas, kas par Svēto Garu runā saistībā ar Jauno derību un beigu laikiem. Joēla 3; Ecēh. 36; Jes. 32; Jer. 31:31-33.

Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas: ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּח בָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.

Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.

Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. - οὗ no ὅς) lietots, ievadot divas frāzes:

1. “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
2. “Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”

Abi panti kopā pasaka, ka:

1. Jēzus kalpošana ir neizmērojami lielāka par Jāņa kalpošanu;
2. kopš Jēzus atnākšanas nevar būt neitralitāte attiecībā uz Viņu: vai nu cilvēki pieņem to, ko Svētais Gars caur Jēzu vai vēlāk caur evaņģēliju par Jēzu viņiem saka, vai arī cilvēki to noraida. Tie, kas pieņem, tiek šķīstīti, tie, kas nepieņem, tiek sodīti. Un pats Jēzus sasaistīja savu kalpošanu ar tiesas dienu, Jņ. 12:47.48:

47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.

48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.

8 Gan toreiz jūs, Dievu nepazīdami, kalpojāt tiem, kas pēc būtības nav dievi. 

9 Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? 

10 Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. 

11 Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.

Šo ir ļoti nopietni vārdi iepretī tam, ko Pāvils bija rakstījis pirms tam. Saskaņā ar Pāvila sacīto 8.-11.p.: atgriešanās pie kalpošanas elkiem padara iepriekš saņemto veltīgu. Šajā gadījumā tā ir novēršanās no Kristus caur to, ka galatieši pievērsās bauslības pildīšanai kā glābšanas līdzeklim.

“jūs … kalpojāt”, 8.p. Galatieši bija pagāni jeb cittautieši, kas pirms nākšanas pie Kristus bija kalpojuši elkiem. Aiz elkiem ir dēmoni, pēc 1.Kor. 10:19-21.

“jūs atkal atgriežaties …?” 9.p. Atkal Pāvils lieto to pašu vārdu στοιχεῖα, ko 3.p. (iespējamās nozīmes: pamatprincipi, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb gari). Šeit tiek iezīmēts ļoti spēcīgs un pārsteidzošs kontrasts. Pie tam Pāvils akcentē, ka Dievs bija viņus atzinis. Galatiešu novēršanās nav vienkārši neitrāla rīcība; tā ir novēršanās no Dieva. Sk. Gal. 1:6:

6 Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā ...

10.p. paskaidro, kā tieši galatieši novērsās no Dieva un Kristus: „Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus.” Par kādiem svētkiem varētu būt runa? Tā kā šī vēstule gan runā uz kristiešiem, kas nākuši no pagānu vidus, bet problēmas ir tās, kuras cēla kristieši, kuru domāšana bija balstīta judaismā (kā Ap.d. 15:1, sk. arī Gal. 3:2; 4:10.21; 5:2-4; 6:12.13), tad iespējams, ka šeit runa ir par judaismā praktizētām svētām dienām (arī apgraizīšana un bauslības tūrēšana, par kurām runāts šajā vēstulē, nebija lietas, ko būtu praktizējuši pagāni pirms nākšanas pie Kristus).

Ja tas ir tā, tad problēma ir ļoti nopietna, jo 9. un 10.p. kopā skatīti liek domāt, ka likumu turēšana, kas nāk no jūdaisma, ir šī atgriešanās pie kalpošanas dēmoniem. Kā tas var būt? – Tāpēc, ka tā ir novēršanās no Kristus un tā ir novēršanās no Dieva, sk. Gal. 1:6-9. Bet Kristū taču viss ir piepildīts! (Sk. kontrastu starp 3.Moz. 23.nod., kur ir runa par svētām dienām un svētku laikiem, un Rom. 15:5).

Ja mēs savā dzīvē likumus, pat VD likumus, uzlūkosim kā nepieciešamu līdzekli, lai mēs tiktu pestīti, tad šie likumi ir tie, uz kuriem mēs skatāmies vairāk, nekā uz Dievu un Viņa Dēlu Jēzu, un tie kļūst par elkiem mūsu dzīvē. 1.Tim. 4:1-5:

1 Gars skaidri saka, ka vēlākos laikos daži atkritīs no ticības, pieķerdamies maldu gariem un dēmonu mācībām, 

2 padodamies melkuļu liekulīgajiem vārdiem, kam pašu sirdsapziņa ar kauna zīmi iededzināta. 

3 Tie aizliedz doties laulībā, pavēl atturēties no barības vielām, ko Dievs ir radījis, lai ticīgie un patiesības atzinēji saņemtu tās ar pateicību. 

4 Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; 

5 jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana. 

Tātad dēmoniskas ir tās mācības, kas novērš uzmanību no Jēzus un kas liek pašam cilvēkam ar kādu likumu turēšanu izskatīties labi. Tāpēc ap. Pāvils saka, 11.p.: “Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis.”

6 Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!

6 ὅτι δέ ἐστε υἱοί, ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸ πνεῦμα τοῦ υἱοῦ αὐτοῦ εἰς τὰς καρδίας ἡμῶν, κρᾶζον· Αββα ὁ πατήρ.

Grieķu val. nav rakstīts “apliecinājis”. Un frāzi “Bet, ka jūs esat …” var tulkot: “Bet tāpēc, ka jūs esat …” Burtisks 6.p. tulkojums:

6 Bet tāpēc, ka jūs esat dēli, Dievs sūtīja Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!

1. 4.p.: ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸν υἱὸν αὐτοῦ - “Dievs sūtīja Savu Dēlu”.
2. 6.p.: ἐξαπέστειλεν ὁ θεὸς τὸ πνεῦμα τοῦ υἱοῦ αὐτοῦ - “Dievs sūtīja Sava Dēla Garu”.

Dieva bērna statuss bija par pamatu tam, ka Dievs mums deva Savu Svēto Garu.

1. Svētais Gars ir gaidāmā mantojuma ķīla. Ef. 1:14.
2. Svētais Gars padara iespējamu to, ka mēs esam brīvi un droši ar Dievu, Rom. 8:15: „Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!”
3. “Pats Gars apliecina kopā ar mūsu Garu, ka esam Dieva bērni.” (Rom. 8:16 no grieķu val.)

Arī Gal. 4:6 saka, ka mēs varam būt droši par to, ka Dievs ir mūsu Tēvs un 7.p. Pāvils saka, kāds tam ir rezultāts:

7 Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.

“Tātad” (ὥστε) var tulkot arī “tā ka”. Vārda “kalps” vietā grieķu val. ir “vergs” (δοῦλος) un vārda “bērns” vietā ir “dēls” (υἱός). 

Galatiešiem, kuriem bija kārdinājums apliecināt savu piederību Dievam ar bauslības darbiem, piem., ar apgraizīšanu, Pāvils saka, ka iemesls, kāpēc viņi Dievu sauc: “Aba, Tēvs!”, ir tas, ka Dieva Svētais Gars to viņos dara. Un iemesls, kāpēc viņiem ir Svētais Gars, ir tas, ka Dievs viņus ir pieņēmis par Saviem bērniem. Tātad: viņiem nav nekas vairāk jādara un viņiem arī nav iespējams neko vairāk izdarīt, lai viņi nodrošinātos būt Dieva bērni. Viņi nav vairs vergi, bet Dieva dēli, un tāpēc, ka Dieva dēli, viņi Dieva darba dēļ ir mantinieki. Tas ir tas, ko Dievs ir darījis to labā, kurus Viņš caur Savu Dēlu Jēzu Kristu ir atpestījis (Gal. 4:4.5).

4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, 

5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.

4.p. sākums burtiski: “Bet, kad laika piepildījums atnāca …” Tas bija Dieva nolikts brīdis. Dievam nav nejaušību. “… tad Dievs sūtīja Savu Dēlu …”, kur vārds “sūtīja” šeit ir ἐξαποστέλλω – izsūtīt. Tas norāda uz aktīvu rīcību. (Laika piepildījums varēja izteikties gan caur tā laika gaidām pēc Mesijas; gan arī caur tā laika reliģisko situāciju; caur tā laika grēcīgumu; caur tā laika politisko varu, proti, Romas impēriju; caur tā laika vienoto grieķu val., ko runāja visā Romas impērijā u.c.)

"dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības”; vārdi "dzimušu” un "noliktu” oriģinālā ir viens un tas pats aorista divdabis γενόμενον, no vārda γίνομαι: kļūt, tapt, rasties, tikt veidotam. Tas tikai norāda uz Dieva mērķtiecīgu Sava Dēla sūtīšanu tajos apstākļos, jo dzimšana un nonākšana zem bauslības bija viena un tā paša vieta, kur atradās bezcerīgi pazudušie cilvēki, proti, zem bauslības lāsta (Gal. 3:13). Bauslība nebija cilvēces glābšanas variants; bauslība bija tā, kas uzrādīja cilvēci par vainīgu Dieva priekšā, sk. Rom. 3:20:

29 Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod - grēka atziņu.

Tāpēc arī Gal. 4:5 Pāvils saka, kāpēc Jēzus tika sūtīts tieši zem bauslības: „lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, lai mēs iegūtu bērnu tiesības.”

Divi nolūki: “lai izpirktu tos, kas zem bauslības, lai mēs atgūtu bērnu tiesības” (ἵνα τοὺς ὑπὸ νόμον ἐξαγοράσῃ, ἵνα τὴν υἱοθεσίαν ἀπολάβωμεν). Ja mēs netiktu izpirkti, mēs nespētu iegūt Dieva bērnu tiesības. (5.p. “ka” vietā ir vajadzīgs “lai”, jo grieķu val. tur lietots tāds pats vārds ἵνα, kā 5.p. sākumā.)

No kā bija jāizpērk? - No atrašanās zem bauslības jeb no tā stāvokļa, kur bauslība nosaka, kādi mēs esam Dieva priekšā. Un pēc bauslības mēs visi esam grēcinieki (sk. Rom. 3:20).

Ps. 49:8: "Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves ...”

Ps. 90:7.8:

7 Jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ. 

8 Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā.

Ef. 2:3: "… pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.”

1.Kor. 15:56.57:

56 Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība.

57 Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Vārdu “bērnu tiesības” vietā grieķu val. ir saliktenis υἱοθεσία, kas sastāv no: υἱός - dēls un τίθημι - likt, nolikt. Tātad kopā: nolikšana par dēlu vai adopcija. Caur Jēzu Kristu mums ir bērnu tiesības. Tas nozīmē, ka mēs esam mantinieki, kā to Pāvils skaidro tepat tālāk un arī Rom. 8:15-17:

15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības (υἱοθεσίας) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!

16 Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.

17 Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki - Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki; jo tiešām, ja līdz ar Viņu ciešam, mēs līdz ar Viņu tiksim arī apskaidroti.

1 Bet es saku: kamēr mantinieks vēl nav pieaudzis, nav nekādas starpības starp viņu un kalpu, kaut arī visa manta viņam pieder. 

2 Bet viņš ir padots aizbildņiem un pārvaldniekiem līdz tēva nospriestam laikam. 

3 Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā.

Šajos pantos ar ilustrāciju no dzīves (1. un 2.p.) Pāvils skaidro, ka mūsu laiks pirms pestīšanas Jēzū Kristū bija kalpības laiks (vārda “kalpība” vietā 3.p. grieķu val. lietots perfekta pasīva divdabis no δουλόω - paverdzināt). Katrs cilvēks, kas nav atpestīts, ir pakļauts kaut kam citam un viņš nebauda iespēju lietot viņam iedalīto mantojumu. Arī Galatijas reģiona kristieši pirms pestīšanas bija pakļauti kādiem citiem un nebaudīja to, ko Dievs viņiem bija devis caur Jēzu Kristu. Ap. Pāvils saka, ka galatieši bija pakļauti pirmspēkiem.

Vārds pirmspēki - τὰ στοιχεῖα - var nozīmēt pamatprincipus, materiālās pasaules pamatsastāvdaļas, garīgas būtnes jeb garus. Kura no nozīmēm ir šeit?

Šajā kontekstā arī 9.p. lietots tas pats vārds. Tātad Pāvils raksta pagānu kristiešiem, kas nozīmē, ka viņi pirms kļūšanas par kristiešiem nebija bauslības pildītāji, bet, kā saka 8.p., elku dievu pielūdzēji. Savukārt aiz elkiem, pēc 1.Kor. 10:19-21, ir dēmoni. (Par elkiem sk. arī 1. Kor. 8:4-6.) Tā kā Gal. 4:8-9 runā par kalpošanu elku dieviem un pirmspēkiem, varam secināt, ka ar vārdu pirmspēki jāsaprot dēmoni.

Kol. 1:13 saka: "Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā…”

Ikviens cilvēks ir zem sātana varas pirms tas tiek izglābts. Ef. 2:1-3:

1 Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, 

2 kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. 

3 Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.

Neviens cilvēks bez Dieva nav brīvs. Visi, kas nav pestīti Jēzus asinīs, ir garīgi miruši, pakļauti sātanam, dzīvo kārībās un ir zem Dieva dusmām. Pasaule mēģina iestāstīt pretējo, proti, ka, ticot Dievam, cilvēks kļūst nebrīvs, ka viņš sasaista sevi. Bet tie ir meli. Vai arī tāds priekšstats rodas no pārprastas kristietības, proti, cilvēki domā, ka viņi ir kļuvuši par kristiešiem, bet patiesībā viņi ar to ir sapratuši bauslības pildīšanu bez ticības Dieva pestīšanai žēlastībā caur ticību Jēzus nopelnam pie krusta.