Komentāri

18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.

18 ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὅσα ἐὰν δήσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται δεδεμένα ἐν οὐρανῷ καὶ ὅσα ἐὰν λύσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται λελυμένα ἐν οὐρανῷ.

Ja par Mt. 16:19 kāds vēl varētu teikt, ka tas attiecās tikai uz Pēteri, vai citi - uz garīdzniekiem, tad Mt. 18.nod. kontekstā runa ir par draudzi. Tas nozīmē, ka pasludinājums par to, vai cilvēks ir pie izglābto pulka - Kristus draudzes - ir uzticēts draudzei.

Jautājums, kuru svarīgi nosakaidrot, ir: vai to, ko cilvēki pasludina, Dievs pieņem kā galējo lēmumu? Vismaz 1965.g. rev. teksts tā varētu likt domāt. Ja tā, tad draudzes ziņā ir nodota ļoti liela vara.

Bet grieķu val. teksts atklāj citu domu. Burtiskāks tulkojums:

18 Patiesi Es jums saku: ja vien jūs ko sietu virs zemes, tas būs ticis siets debesīs, un ja vien jūs ko atraisītu virs zemes, tas būs ticis atraisīts debesīs.”

Paskaidrojums: zem “ko” grieķu val. ir ὅσα, daudzsk. no ὅσος, kas nozīmē: cik daudz; tik daudz, cik.

1. δήσητε, aor. akt. konjunkt. no δέω - siet;
2. δεδεμένα, perf. pasīva divd. no δέω - siet;
3. λύσητε, aor., akt., konjunkt. no λύω - atraisīt, iznīcināt;
4. λελυμένα, perf. pasīva divd. no λύω - atraisīt, iznīcināt.

Grieķu val. nav vārds “arī” frāzē “tas būs siets arī debesīs” ne arī frāzē “tas būs atraisīts arī debesīs”.

Kā rāda burtiskākais tulkojums, perfekta laiks, kas lietots, lai apzīmētu to, ko Dievs dara debesīs, norāda, ka, pirms cilvēki pieņem kādu lēmumu, šo lēmumu jau ir pieņēmis Dievs. Tas nozīmē, ka cilvēki ir atbildīgi saprast to, kādā stāvoklī Dieva priekšā - saskaņā ar Dieva vārdu, atrodas grēkojošais (vai atgriezušais) brālis, un pasludināt to viņam. Mūsu cilvēcīgā siešana vai atraisīšana nav mūsu lēmums, bet Dieva gribas saprašana un pasludināšana. Dievs to jau ir izdarījis pirms mums. Mums ir jāpiekrīt Dievam nevis Dievam - mums.

(Arī Mt. 16:19 ir lietoti perfekta divdabji, tikai vienskaitlī. Tas nozīmē, ka arī garīdzniekiem nav pilnvara pašiem pieņemt lēmumu par to, ko siet vai ko atraisīt. Arī viņiem vispirms, balstoties uz Bībeli, ir jāsaprot, kur atrodas grēcinieks (vai atgriezies grēcinieks) viņu priekšā. Tad viņiem tas ir jāpasludina cilvēkam.)

19 Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.

19 ὁ δὲ θεός μου πληρώσει πᾶσαν χρείαν ὑμῶν κατὰ τὸ πλοῦτος αὐτοῦ ἐν δόξῃ ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ.

Burtisks tulkojums:

19 Bet mans Dievs piepildīs katru jūsu vajadzību saskaņā ar Savu bagātību godībā Kristū Jēzū.

Darbības vārds “piepildīs” tiek skaidrots ar trīs prievārdu frāzēm:

1. (κατὰ) saskaņā ar Savu bagātību,
2. (ἐν) godībā,
3. (ἐν) Kristū Jēzū.

Un tieši tādā secībā arī tas ir uzrakstīts. Tas nozīmē, ka Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību lai kāda tā būtu, jo Viņš ir bagāts Dievs. Mūsu vajadzības tiks piepildītas nevis saskaņā ar mūsu nepilnīgiem priekšstatiem, bet saskaņā ar Viņa bagātību, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert. Pie tam, Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību godībā nevis šeit uz zemes. Un vēl: mūsu vajadzības tiks piepildītas Jēzū, proti, tāpēc, ka ticam Jēzum un ka caur Viņu mēs būsim godībā pie Dieva; un tāpēc, ka Jēzus mūsu labā ir visu nopelnījis, nevis mēs paši.

Protams, Dievs jau palīdz arī mums tagad un mums ir arī jālūdz Dievu savās vajadzībās. Tomēr visas lietas mēs nesaņemsim šajā dzīvē. Tāpēc mums ir vairāk jāpaļaujas uz Dievu un jābūt mierā un priecīgiem, ka Dievs piepildīs visas mūsu vajadzības godībā pēc šīs dzīves.

11 Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.

Pāvils nemeklēja izvairīšanos no nāves, bet no netaisnības.

“... es piesaucu ķeizaru.” Καίσαρα ἐπικαλοῦμαι. Romas pilsonis varēja piesaukt imperatora tiesu vai nu pirms vai pēc lokālas tiesas un tad viņam šādas tiesības tika dotas. To darot, Pāvils zināja, ka viņš ies uz Romu. Tajā laikā Nerons bija Romas imperators (valdīja no 54.-68.g.). Vēsture saka, ka Nerons bija nežēlīgs, bet pirmos 5 gadus viņam bijuši līdzās labi cilvēki, kas viņu ietekmējuši labi, tāpēc viņš sākotnēji bijis gudrs un taisnīgs valdnieks. Pāvils Fēsta priekšā imperatoru piesauca ap 60.gadu.

Interesanti, ka Pāvils to būtu varējis pateikt jau vismaz pirms 2 gadiem (sk. Ap.d. 24:27). Bet tikai šajā brīdī viņš to darīja. Varam domāt, ka viņš vēl gaidīja uz tiesu turpat, kas viņu atbrīvos. Bet, kad viņam tiek piedāvāts nonākt no Romas varas pārstāvju apsardzības jūdu rokās, kas varētu nozīmēt nāves draudus, viņš, izmantodams savas Romas pilsoņa tiesības, piesauca imperatora tiesu.

10 Es stāvu ķeizara tiesas priekšā ...

10 ἐπὶ τοῦ βήματος Καίσαρός ἑστώς εἰμι ...

“ķeizara tiesas” – vārda “tiesas” vietā ir vārds βῆμα, kas nozīmē: 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.

8 Bet Pāvils aizstāvējās: “Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret Templi, ne pret ķeizaru.”

Jau 7.p. sacīts, ka jūdi kārtējo reizi savas apsūdzības nevarēja pierādīt. Un šajā 8.p. Pāvils to apliecina, nosaukdams tās sfēras, kurās viņš tika vainots.

Ķeizars - Καῖσαρ - vārds nāk no Jūlija Cēzara, kas tika nolsepkavots 44.g.p.m.ē. Viņš bija adoptējis sev dēlu Oktāviju, kuram viņš bija piešķīris savu vārdu Cēzars. 27.g.p.m.ē. Oktāvijs saņēma arī pagodinošo titulu Augusts (augustus - latīņu val. īpašības vārds, nozīmē cēls, cildens, svēts, augsts). Oktāvijs tiek saukts par pirmo Romas imperatoru, bet viņa paša amata tituls bija daudz pieticīgāks: prinseps - pirmais cilvēks. Sākot ar imperatoru Augustu (valdīja no 30.g.p.m.ē.-14.g.m.ē.) Romas vēsture pāriet no Republikas pārvaldes formas uz Principāta pārvaldes formu (principāts - viens otram sekojošu šādu "pirmo cilvēku" valdīšana). Vārdu “Cēzars” kā titulu pieņēma arī sekojošie Romas imperatori.

6 Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cēzareju un nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu.

“tiesneša krēslā” - βῆμα - 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.

1 Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi.

Porcijs Fēsts (sk. Ap.d. 24:27) par Jūdejas prokuratoru sāka valdīt 60.g., bet 62.g. viņš nomira, valdījis tikai 2 gadus.

Kaut arī Jūdejas province tika pārvaldīta no Cēzarejas, Fēsts devās uz Jeruzālemi, iespējams, tādēļ, ka tā bija pati ievērojamākā provinces pilsēta. Pie tam, jūdu tautas vadītāji – Sinedrijs – pulcējās Jeruzālemē.

9 Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā,

10 ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,

11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.

9 καὶ τοῦτο προσεύχομαι ἵνα ἡ ἀγάπη ὑμῶν ἔτι μᾶλλον καὶ μᾶλλον περισσεύῃ ἐν ἐπιγνώσει καὶ πάσῃ αἰσθήσει,

10 εἰς τὸ δοκιμάζειν ὑμᾶς τὰ διαφέροντα, ἵνα ἦτε εἰλικρινεῖς καὶ ἀπρόσκοποι εἰς ἡμέρανΧριστοῦ,

11 πεπληρωμένοι ⸂καρπὸν δικαιοσύνης τὸν⸃ διὰ Ἰησοῦ Χριστοῦ εἰς δόξαν καὶ ἔπαινον θεοῦ.

9.-10a.p. ir tas, kam ir jānotiek mūsos, lai notiktu viss pārējais, kas aprakstīts 9b.-11.p.

Tieši tāpat, kā Pāvils lūdza Dievu par filipiešiem, arī mums ir jālūdz Dievu par mīlestības pāri plūšanu sev un citiem. Mēs nespējam to sastrādāt sevī ar savu spēku.

Pāvils lūgdams, burtiski, “lai jūsu mīlestība vēl vairāk un vairāk pāriplūstu”, ar to pasaka, ka filipieši jau mīlēja, bet viņš lūdza, lai šī mīlestības izpausme ietu vairumā.

Mīlestības augšana ir cieši saistīta ar to, ka mēs nodarbinām prātu: atziņa (ἐπίγνωσις - zināšanas, izpratne) un katra izjūta (αἴσθησις - uztvere, spēja izšķirt) tiek nodarbinātas, lai mūsu mīlestība pāriplūstu informētā un saprātīgā veidā, kas atspoguļotu Dieva gribu.

Un tas ir nepieciešams, lai mēs spētu pābaudīt “svarīgāko”: διαφέροντα, prez., akt., divdabis no διαφέρω - nest cauri, atšķirties, pārspēt. Tikai mīlestība, kas pāriplūst ar atziņas un izšķirtspējas palīdzību, spēj pārbaudīt, kas ir tas, kas nes visam cauri, kas ir tas labākais, visu citu pārspējošais.

Un 9.-10b.p. ir nolūks, proti, 10b.-11.p.:

10 … lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,

11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.

Ar Kristus dienu varētu būt domāta Jēzus atkal atnākšana, sk. 6.p. Ja 9.-10a.p. tiks izdarīts, tad Jēzus atkalatnākšanas dienā mēs varēsim būt tīri un nevainojami. Šim stāvoklim seko vēl viens raksturojums 11.p., burtiski tulkojot: “tikuši piepildīti ar taisnības augli, kas caur Jēzu Kristu” (πεπληρωμένοι, perfekta pasīva divdabis no πληρόω - piepildīt). 

Taisnību jeb taisnošanu mēs saņemam no Dieva caur ticību Jēzum Kristum. Mēs to paši nevaram sagādāt sev. Taisnošana ir Dieva darbs, ko Viņš izdarīja mūsu labā, kad Viņš Savu nevainīgo Dēlu Jēzu Kristu sūtīja nomirt par mūsu grēkiem un Kristus taisnību pieskaitīja mums (2.Kor. 5:21).

Savukārt taisnības auglis ir kaut kas, ko mēs uzrādām ar savu kristīgo dzīvi un paklausību Dievam (šajā kontekstā: kad mūsu dzīvē notiek 9.-10a.p.). Tieši tāpat, kā mēs nespējam sevi taisnot, mēs nespējam arī šo augli radīt savā dzīvē. Tas tiek radīts mūsos caur Jēzu Kristu.

11.p. beigās nosaukts lielākais nolūks tam visam: “Dievam par godu un slavu”. Vajadzība sasniegt tik labu šeit aprakstīto kvalitāti mūsu mīlestībai ir Dievu pagodinoša, jo svētais un labais Dievs ir lielākais iemesls, kāpēc mums ir vajadzīga tāda kvalitāte, par kuru runā visi šie panti. Un tā kā patiesi laba pāriplūstoša mīlestība nekad nav nasta, bet svētība no Dieva, tad aiz šāda laimīga cilvēka radīšanas ir vēl jo lielāks Radītājs, kuram par to gods un slava. Lai arī par cik labu rezultātu varētu runāt par mums attiecībā uz mūsu mīlestības “vēl vairāk un vairāk” pāriplūšanu, neizmērojami pārāka uzmanība par to visu iet Dievam, jo Viņš ir tā visa autors un Viņam par godu un slavu tas viss būs noticis.

1 Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …

Pāvils šo vēstuli rakstīja “visiem svētajiem” (πᾶσιν τοῖς ἁγίοις), kas bija Filipos, tātad visiem kristiešiem, bet tad vēl atsevišķi izcēla bīskapus un diakonus. Šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ bīskapus un diakonus, kaut arī citās vēstulēs, viņus sākumā atsevišķi neizceļot, Pāvils noteikti uzrunāja arī viņus. Kāpēc vēstulē filipiešiem Pāvils viņus uzrunāja vēl atsevišķi?

Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīgs Romas pilsoņa statuss, proti, pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība. Šis aspekts viņiem bija svarīgs, kā redzam no notikumiem, kad Pāvils pirmo reizi bija Filipos (sk. Ap.d. 16:20-22.37.28). Iespējams, ka tieši šajā apstāklī Pāvils saskatīja vai nu Filipu draudzes bīskapu un diakonu vājumu, vai arī viņam jau bija zināms kaut kas par iespējamu problēmu ieņemamās kalpošanas dēļ (ņemot vērā, ka bīskapu jeb ganu un diakonu kalpošana saistījās ar atbildību citu priekšā).

Ar pilsonību saistītus vārdus Pāvils šajā vēstulē lieto. Fil. 3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts; sadraudzība; kopiena. Fil. 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim. Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū.

Vairākkārt šajā vēstulē Pāvils lieto salikteņus, kuros ir prievārds σύν - ar, tas pats prievārds, kas lietots saistībā ar bīskapiem un diakoniem Fil. 1:1: σὺν ἐπισκόποις καὶ διακόνοις - “ar bīskapiem un diakoniem”. Piemēram:

1. 1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki.
2. 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem (1965.g. revidētais teksts: “kopā cīnīdamies”; visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa, sk. 1:27-30).
3. Fil. 2:17.18 συνχαίρω - priecāties ar.

Iespējams, ka tāpēc ar par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - “kopā ar mani viņš ir kalpojis”. Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - “manu darbabiedru un līdz-kareivi” (abos vārdos prievārds σύν - ar).

Fil. 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - “kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem”. Cilvēku, kuru Pāvils nenosauc vārdā, bet tieši uzrunā 4:2, viņš nosauc par σύνζυγε no σύνζυγος - “līdz-iejūgtais”. Un tai pašā pantā tālāk Euodiju un Sintihu Pāvils nosauc par tādām, kas sacentušās (no συναθλέω, sk. pie 1:27) kopā ar viņu, “arī ar Klēmentu” (μετὰ καὶ Κλήμεντος) un Pāvila pārējiem darba biedriem (τῶν λοιπῶν συνεργῶν).

Ja Fil. saturu tiešā veidā attiecina uz adresātu 1:1, tad sakarības kļūst ļoti pamanāmas, piem.,

1:1: “visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem”

un 2:1-3:

1 Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība,

2 tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi,

3 ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi …

Pēteris Vasarsvētkos iesāka ar skaidrojumu par to, kāpēc Kristus sekotāji runāja citās valodās. Viņš citēja pravieti Joēlu:

Ap.d. 2:17: “tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu”.

Gan šis, gan citi apsolījumi VD par Svētā Gara nākšanu runā par jauna laikmeta sākumu (sk. Jes. 32:14.15; 44:3.4; Ecēh. 37:14).

Tad Viņš sludināja par Jēzu. Svētrunu Pēteris noslēdza ar vārdiem: 38.p. beigas un 39.p.:

38 ... un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.

39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.

Tātad: svētrunas sākumā par to, ko tajā brīdī darīja Svētais Gars; svētrunas beigās aicinājums atgriezties no grēkiem un tikt pagremdētiem Jēzus Vārdā uz grēku piedošanu, un apsolījums, ka tie, kas to darīs, saņems (nākotnes izteiksmē) Svēto Garu, ar piebildi 39.p., ka Svētais Gars ir apsolīts klausītājiem. Tas bija aicinājums un iespēja Pētera klausītājiem kļūt par jaunā laikmeta dalībniekiem.

Vasarsvētki ir Svētā Gara nākšanas svētki, draudzes dzimšanas svētki un jauna laikmeta sākums. Protams, jaunais iesākās jau tad, kad atnāca Jēzus, bet pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, un Svētā Gara nākšanas vēsts par Jēzu aiziet pa visu pasauli. Un katram, kas atgriežas no grēkiem un tic Jēzum, Dievs dāvina piedošanu, taisnošanu, Svēto Garu, mūžīgo dzīvību un mūžīgu sadraudzību ar Dievu Tēvu debesīs.

3 Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …

Kaut kāda veida ciešanas piedzīvo gandrīz visi cilvēki. Daudzus cilvēkus ciešanas padara rūgtuma pilnus, citus - augstprātīgus par to, kam viņi gājuši cauri. Tās viņus savā veidā padara kroplus vai pat iznīcina. Tās sakropļo viņu identitāti. Turpmākā dzīvē viņus raksturo aizdomīgums, ļaundomība par citiem, aizvainojums, varbūt biklums, izvairīšanās no attiecībām, kurās, viņuprāt, varētu atkal piedzīvot sāpes. Varbūt viņi liedz sev kādus piedzīvojumus, neuzņemas atbildību, jo viņi baidās atkal tikt sāpināti.

Taču ap. Pāvila vārdi ir teikti par kristiešiem, par kuriem turpat iepriekšējos pantos lasām, Rom. 5:1.2:

1 Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. 

2 Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.

Un 5.p.: “mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots”.

Ticīgs cilvēks uz visu, kas notiek šajā zemes dzīvē, skatās pavisam citādi. Viņš ir:

1. ticībā taisnots, - viņš zina, ka nekādi viņa paša labie darbi nenopelna vietu debesīs;
2. viņam ir miers ar Dievu caur Jēzu - caur ticību Jēzum, kas nomira viņa vietā pie krusta;
3. viņš apzinās, ka ir apžēlots cilvēks, un
4. viņš teic sevi laimīgu “cerībā iemantot dievišķo godību”;
5. un vēl priekš viņa, sk. 5.p.: “… cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.”

Šāds cilvēks ciešanās vairs neskatās uz sevi vai neveic pašaizsardzību, bet paļaujas uz Dievu un ļauj Dievam noteikt to, kas ar viņu notiek. Viņš tic Dieva valdīšanai visā, tai skaitā attiecībā uz viņa atpestīšanu un aizvešanu uz debesu godību pa Viņa nodomātiem ceļiem.

Tātad, 3.p.: “Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …”

Bībele māca, ka ticīgam cilvēkam “ciešanas rada izturību” - ἡ θλῖψις ὑπομονὴν κατεργάζεται.

1. Ciešanas - θλῖψις - vajāšanas, ciešanas, bēdas.
2. Rada - κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt.
3. Izturību - ὑπομονή - (palikšana zem) izturība, nelokāmība.

Teikt sevi laimīgu jeb lielītos un lepoties (καυχάομαι) ciešanās var tad, ja ir sapratne par ciešanu radošo efektu (κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt).

2.Kor. 4:16-18 arī ir lietots vārds κατεργάζομαι:

16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. 

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod(κατεργάζεται, prez., med., ind. no κατεργάζομαι) mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,

18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Pāvils saka, ka mēs - kristieši - teicam sevi laimīgus savās ciešanās. Tā nav neprāta pazīme. Tā nav savtīga rīcība. Tā ir paļāvība uz Dievu un Viņa labumu.

Mēs bieži nevaram ietekmēt to, vai ciešam vai nē. Bet mēs varam pieņemt ciešanas kā ieguvumu, jo ciešanas nav zīme, ka Dievs mūs būtu pametis. Tas varētu būt gluži pretēji, proti, ka Viņš dara mūsos un mūsu dzīvē kaut ko īpašu, Viņa godam un mums par svētību.

12 Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.

13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:

14 Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,

15 Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,

16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.

Lk. ev. vairāk kā citi evaņģēliji runā par to, ka Jēzus lūdza Dievu, piem., Lk. 3:21; 11:1.

Kāpēc Jēzus visu nakti pavadīja Dieva lūgšanā?

1. Jēzus lūdza Dievu visu nakti tāpēc, ka Viņš bija ciešā sadraudzībā ar Dievu.

2. Tiešais konteksts saka, proti, sākot ar 13.p., ka Jēzus, iespējams, ar Savu debesu Tēvu runāja par mācekļiem, no kuriem izredzēt apustuļus. Sk. Jņ. 5:19.20.30:

19 Tad Jēzus turpināja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,

20 jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.

30 Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.

3. Mācekļu izraudzīšana bija ļoti svarīga. Tie bija cilvēki, kuriem pirmajiem pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus uzticēja darīt par mācekļiem visas tautas.

13.p un 17.p. saka, ka Jēzum bija vēl daudzi citi mācekļi bez 12 mācekļiem, kas tika īpaši izredzēti.

Vārds “apustulis”, grieķu val. ἀπόστολος, nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai. Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:

14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai (ἵνα) tie būtu pie Viņa un lai(ἵνα) Viņš tos izsūtītu sludināt,

15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.

(14.p. grieķu val. ir divi “lai” (ἵνα), tādēļ latv. val. 1965.g. revidētā tekstā trūkstošais “lai” šeit ir pasvītrots; savukārt 15.p. nav “lai”, bet “būt” ir prez., akt., infin. tāpat kā 14.p. “sludināt” ir prez., akt., infin.)

12 apustuļu vārdi dažādos evaņģēlijos un Ap.d. nedaudz atšķiras.

Daudz par mācekļiem nav zināms. (Ir baznīcas tradīcijas par viņiem.)

Divi pāri bija brāļi: Pēteris un Andrejs; Jēkabs un Jānis. Viens bija muitnieks - Matejs, viens bija zēlots - Sīmanis, viens bija nodevējs - Jūda Iskariots, ko Jēzus zināja, sk. Jņ. 6:64.70.71. (Iskariots, varētu nozīmēt, ka viņš bija no Keriotas Jūdejā.) Kā saprotams, tad Sīmanis Kānaānietis ir tas pats Sīmanis Zēlots. Tadejam, kā redzam, bija otrs vārds: Jūda, Jēkaba dēls.

12 apustuļu vārdi būs uz debesu pilsētas pamata akmeņiem rakstīti, Atkl. 21:14. Tur gan, visticamāk, nebūs Jūdas vārds, bet Matija vārds (Ap.d. 1:26).

30 Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, 

31 lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.

Korintas neticīgo vidū, kā liecina šīs vēstules konteksts, bija svarīga cilvēcīga gudrība. Tā vien šķiet, ka arī kristieši, kas bija nākuši no tās vides, bija kārdināti ar to lielīties. To redzam šīs nodaļas sākumā, 1.Kor. 1:10-12. Tas, ka šī dalīšanās varēja būt saistīta ar gudrības meklēšanu, secināms no tā, kā ap. Pāvils, izejot no šiem pantiem, nonāk līdz gudrībai 17.p. un tad turpina par to runāt tālāk (no 17.-31.p. lietvārds gudrība vai īpašības vārds gudrs kopā lietoti 13x). Pāvils norāda uz bīstamību, ka gudri vārdi var atņemt Kristus krustam saturu (17.p.). Tālākie panti labi parāda, ka ar cilvēcīgu gudrību izskaidrot Dieva rīcību nav iespējams, - grēcīgais prāts nedarbojas tā, kā Dievs dara lietas. Dievs glābj cilvēkus tādā veidā, ka cilvēku gudrībai vai vērtējumam par to, kas viņiem ir pieņemams un kas nē, nav vietas. Dievs viens paliek cilvēku Glābējs. Tāpēc arī grieķu val. 30.p. sākas ar “Bet”:

30 Bet pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu ... (Arī 2012.g. tulk. nav “bet”.)

“Pateicoties Viņam” un kopā ar “bet” - ἐξ αὐτοῦ δὲ, burtiski: “bet iz Viņa”, “bet no Viņa”. Tātad tas, kas tālāk pateikts, ir no Dieva. Kristiešu skatienam, kas bija novērsušies no savas ticības Jēzum kā vienīgajam Glābējam un aizrāvušies ar cilvēku gudrību, ar cilvēku celšanu, bija jātiek vērstam atpakaļ uz Dievu kā vienīgo, kas glābj. Tāpēc arī 30.p. sākas ar “bet”: “Bet no Viņa …”

1. “esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu”, ὑμεῖς ἐστε ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ, burtiski: “jūs esat Kristū Jēzū”.
2. “kas mums kļuvis par Dieva gudrību”, ὃς ἐγενήθη σοφία ἡμῖν ἀπὸ Θεοῦ: “kas no Dieva tika padarīts mums par gudrību”.
3. “dzīves svētumu”, ἁγιασμός - svētdarīšana, svētošana.

Tā kā konteksts gan pirms, gan pēc šiem pantiem runā par gudrību, un arī šeit 30.p. ir minēta gudrība, tad varam domāt, ka vārdi taisnība, svētdarīšana un pestīšana tuvāk paskaidro to, kas ir gudrība šajā pantā.

Grieķi tiekšanos pēc jēgas saistīja ar zināšanām un gudrību. Savā ziņā tas bija veids, kā viņi centās apmierināt savas ilgas pēc jēgas un pilnvērtīgas dzīves satura, jo viņi nepazina Glābēju Jēzu un nezināja, kā kļūt brīviem no grēka, vainas un kā iegūt jēgpilnu dzīvi. Tāpēc Pāvils runā par patiesas gudrības saturu Kristus personā, kas tika padarīts no Dieva mums par gudrību: Jēzus ir mūsu taisnība jeb taisnošana, svētdarīšana un pestīšana.

Kristus ir mūsu taisnība.

Šis vārds apzīmē Dieva darbu grēcinieka labā, kā rezultātā Dievs nepieskaita grēciniekam vairs viņa grēkus un pieskaita tam Kristus taisnību. Mūsu stāvokli Dieva priekšā tagad nosaka Kristus taisnība. 2.Kor. 5:21; Rom. 5:19.

Kristus ir svētošana jeb svētdarīšana.

Viss, ko Jēzus jau pie krusta ir izdarījis, ir pamats tam, ko Viņš dara mūsu labā visā atlikušajā dzīvē, lai mūs veidotu savā līdzībā. 2.Kor. 3:18. Mūsos nevar tikt izveidots nekas, par ko Jēzus jau nebūtu parūpējies ar savu krusta nāvi mūsu labā. Citiem vārdiem: mūsu svēttapšanas procesā, ikdienā mēs neradām neko, par ko mēs varētu sacīt, ka tas ir mūsu darbs. Tas ir Svētā Gara darbs, kas strādā mūsos, tāpēc ka esam ar Jēzu. Rom. 8:12.13; 1.Pēt. 1:3.4.

Kristus ir pestīšana.

Vārds “pestīšana” grieķu val. šeit nozīmē: atbrīvošana, samaksājot izpirkumu; izglābšana. Kristus ir mūsu pestīšana pabeigtā nozīmē: viss, kas mums ir vajadzīgs, lai nonāktu debesīs, ir atrodams Viņā. Viņš mūs izglābj no visa un jebkā, ar ko mēs saskaramies savas kristīgās dzīves laikā, kas mūs varētu kavēt saņemt debesu godību pie Dieva. Rom. 8:30-39.

31.p. pateikts Dieva nolūks to visu darot mūsu labā: “lai būtu, kā ir rakstīts: kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu.” (“ar To Kungu”, ἐν Κυρίῳ: “Kungā”) Nevis ar cilvēkiem vai viņu gudrību jālielās, bet ar Jēzu Kristu.

3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas

4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."

Dievs Pēterim bija atklājis, kas tur notika.

Problēma bija ar sirdi, jo vārds sirds - καρδία – lietots gan 3., gan 4.p. Sk. par Jūdu Jņ. 13:2. Sātana iedarbošanās uz Ananijas sirdi rezultātā deva to, ka Ananija meloja Svētajam Garam un ka Ananija paturēja sev daļu no tīruma maksas. No grieķu val. burtiski: “… sātans piepildīja (aor., akt., ind.) tavu sirdi melot (aor., med., nenot.) … paturēt sev (aor., med., nenot.) …”

Pēteris saka, ka meli nav izdarīti pret cilvēkiem, bet pret Dievu. Tiešajā kontekstā Ananija meloja cilvēkiem, vēlāk arī Sapfira.

Meli ir grēks, kas tiek izdarīts, kā visi grēki, pāri visam pret Dievu. Sk. Ps. 51:6a:

6a Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs ...

Cilvēks dzīvo savu dzīvi Dieva priekšā un atbild par savu dzīvi Dievam. Tāpēc arī pāri visam ir melots Dievam.

Bez tam JD draudze dzīvoja: viss visiem (sk. Ap.d. 4:32.34.35). Ananijas un Sapfiras rīcība bija pretēja tam, kā draudze rīkojās. Viņi abi uzskatīja, ka viņiem vajag vairāk nekā citiem. Un sekoja meli un paturēšana sev.

Domāšana “mums vajag vairāk nekā citiem” apšaubīja Dieva labumu un gādību un tādās sirdīs varēja darboties sātans.

Paturēt kādu daļu sev pats par sevi varētu šķist nevainīgi. Bet ne šajā kontekstā. Ap.d. 4:32 sacītas, ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs”. Tas nozīmē, ka arī tas, kas katram piederēja individuāli, netika uzlūkots kā savs, bet kā kopīgs. Tāpēc arī ap. Pēteris nepieļauj trešo variantu: vai nu nepārdots tīrums varēja tavs palikt (iespējams, tomēr, ka nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); vai arī pārdots tas varēja tavs palikt (iespējams, ka atkal - nesaukts par savu, bet visiem kopīgs, pēc Ap.d. 4:32); bet nekādā gadījumā šajā kontekstā paturēt sev no iegūtās naudas (grieķu val. oriģinālā šī ir pirmā frāze Ap.d. 5:2: “un paturēja sev”). Tāpēc arī Pēteris šo rīcību sauca par sātana darbību Ananijā, kura rīcība bija meli Svētajam Garam un daļas no samaksas paturēšana.

Kristieši ar savu mantu dalījās mīlestībā. Ananijas un Sapfiras rīcība tāda nebija, bet viņi izlikās, ka dara to pašu, ko citi.

JD ir daudz mācīts par dalīšanos ar tiem, kam ir mazāk. Piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8:8-15.

Meli Svētajam Garam (3.p.) ir tas pats, kas meli Dievam (4.p.). Katra no trīsvienīgā Dieva trim personām ir Dievs pēc būtības. Sk. piem., par Jēzu, Jņ. 10:30: “Es un Tēvs, mēs esam viens.”

1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu

2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.

5:1-11 aprakstītais notikums rāda, ka problēma bija meli un vēlēšanās kaut ko paturēt sev jeb meli, ar ko piesegt savu mantkārību. Šis notikums ir kontrastā tikko dotajam aprakstam Ap.d. 4:32-37, īpaši Barnabas piemēram, sk. Ap.d. 4:36.37. Varam domāt, ka Barnaba bija iedrošinājums citiem, kurpretī Ananijas un Sapfiras rīcība varēja izraisīt melus un savtīgumu.

Ananija ir grieķu val. forma ebreju val. vārdam Hananiah, kas nozīmē “Jahve ir bijis žēlsirdīgs”.

Sapfira, - ja tas ir grieķu val. vārds, tad tas nozīmē safīrs (dārgakmens); ja tas ir aramiešu vārds, tad tas nozīmē skaista.

Nezinām, vai visi, kas kaut ko pārdeva, bija turīgi. Katrā ziņā Ananijam un Sapfirai gribējās kādu daļu no naudas paturēt sev. 8.p. rāda, ka viņi atnesto naudu bija pasnieguši kā pārdotā tīruma pilnu samaksu.

“ar sievas ziņu” – no grieķu val. nozīmē: arī sievai zinot, ko viņš – Ananija – izdarīja, proti, nodalīja sev daļu no maksas par tīrumu. Pats vārds συνειδυίης no σύνοιδα, kas nozīmē redzēt kopā, aptvert. Tādēļ šajā kontekstā tas apzīmē līdz zināšanu. Tīruma pārdevējs bija Ananija un daļas paņēmējs sev no tīruma cenas bija Ananija, bet sieva bija līdzzinātāja. Vēl vairāk, 9.p. lasām, ka Pēteris sievai sacīja: “Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu?” Vārdi “jūs savā starpā esat norunājuši” - συνεφωνήθη ὑμῖν, kur συνεφωνήθη ir aor. pas. ind., 3.sg. no συμφωνέω, kas nozīmē vienoties kopā, vienoties ar kādu par darījuma veikšanu. Tas nozīmē, ka vīra un sievas starpā bija vienošanās un saskaņa šajā lietā.

3 Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti …

3 αὕτη γάρ ἐστιν ἡ ἀγάπη τοῦ θεοῦ ἵνα τὰς ἐντολὰς αὐτοῦ τηρῶμεν, καὶ αἱ ἐντολαὶ αὐτοῦ βαρεῖαι οὐκ εἰσίν …

Kā saprast “Dieva mīlestība” - ἡ ἀγάπη τοῦ θεοῦ: Dieva mīlestība uz mums vai mūsu mīlestību uz Dievu?

1. Pēc 2. panta varētu būt, ka tā ir mūsu mīlestība uz Dievu (2.p.: “kad mīlam Dievu” - ὅταν τὸν Θεὸν ἀγαπῶμεν).
2. tomēr šeit 3. pantā grieķu val. nav “ka turam …”, bet ir “lai mēs turētu …” (ἵνα - lai; un darbības vārds grieķu val. ir konjunktīvā: mēs turētu).

Tāpēc varētu būt, ka runa ir par Dieva mīlestība uz mums, kuras dēļ mēs esam padarīti spējīgi turēt Viņa baušļus, jeb burtiski no grieķu val., “lai mēs turētu Viņa baušļus”.

Tas, ka tieši Dieva mīlestība uz mums padara kaut ko iespējamu, jau bija arī 1.Jņ. 4:16-18: pilnīgā mīlestība, proti, tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums un kuru mēs esam turpinoši iepazinuši no Dieva vārda un savā dzīvē, tā mīlestība aizdzen bailes.

6 Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.

“tīkama” grieķu val. ir χάρις - žēlastība, labvēlība. Burtiski: “ar žēlastību” (iespējamais tulkojums frāzei ἐν χάριτι, kas lietota šajā rakstvietā).

Pirmā frāze 2012.g. tulkojumā: “Jūsu runa lai vienmēr ir labvēlīga …” JD žēlastības tēma ir liela tēma. Dažas rakstvietas:

1. Dievs mūs ir izglābis no žēlastības (Ef. 2:8);
2. mēs kalpojam no Dieva žēlastības (Rom. 12:6);
3. no Jēzus žēlastības mēs pārtiekam savā nespēkā (2.Kor. 12:9);
4. Jēzus vārdi ir žēlastības vārdi, kas mums nepieciešami, lai mēs aizietu līdz galam (Ap.d. 20:32).

Visās šajās rakstvietās ir lietots vārds χάρις. Un tāpēc, ka mēs paši pārtiekam no Dieva žēlastības, arī mūsu vārdiem, runai ir jābūt, burtiski tulkojot, ar žēlastību (ἐν χάριτι).

5 Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.

5 καὶ νῦν δόξασόν με σύ, πάτερ, παρὰ σεαυτῷ τῇ δόξῃ ἧ εἶχον πρὸ τοῦ τὸν κόσμον εἶναι παρὰ σοί.

Burtiskāks tulkojums:

5 Un tagad pagodini Mani Tu, Tēvs, pie Tevis paša ar to godību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.

7 bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs

“veidu” - grieķu val. lietots μορφή - forma, veids, ārējs izskats.

Jēzus ir mūžīgs. Kad Jēzus nāca šajā pasaulē, tad Viņš netika radīts. Viņš piedzima kā mūžīgs Dieva Dēls ienākot redzamajā pasaulē un uzģērbojot cilvēka miesu. Sk. Jņ. 1:1-3:

1 Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.

2 Tas bija iesākumā pie Dieva.

3 Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.

Tur, kur bija sākums, tur jau bija Jēzus. Tik tālu, cik var skatīties uz atpakaļu, tur jau bija Jēzus. Jņ. 8:58:

58 Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, Es esmu.”

Tas nozīmē, ka pasaulē ienāca perfekts Dieva Dēls, pilnīgs Dievs. Pēc tam, kad Viņš pieņēma kalpa formu, Viņš iztukšoja sevi. Tas nenozīmē, ka Viņš pārstāja būt Dievs; tas nozīmē, ka Viņš ierobežoja labprātīgi tās izpausmes, kuras Viņš varēja uzrādīt kā Dievs.

9 Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.

Grieķu val. “miera nesēji” vietā ir εἰρηνοποιοί - miera darītāji. Tas ir lietvārdiskots īpašības vārds, vienskaitlī εἰρηνοποιός, kas ir saliktenis no εἰρήνη - miers, un ποιέω - darīt.

1. Tā nav profesija. Šodien ir psihologi, psihoterapeiti, moderatori, kas cenšas palīdzēt cilvēkiem saprast sevi pašus, citus un palīdz viņiem risināt savstarpējās attiecības. Bet šeit nav runa par viņiem.
2. Tas ir aicinājums visiem kristiešiem. Un tas ir jādara izejot no savām attiecībām ar Dievu un virzot tos cilvēkus, kam tiek kalpots, uz mieru ar Dievu un uz mieru ar cilvēkiem.
3. Tā ir kalpošana, kurā kāds var būt vairāk Dieva apdāvināts nekā cits.

18 Ko tad nu? Par katru veidu, kādā Kristus tiek pasludināts - vai ar izlikšanos vai patiesībā, es priecāšos.

Grieķu val. šajā pantā darbības vārds prieks - χαίρω, lietots 2x:

1. vienu reizi prez., akt., indik. viensk. 1.p.: “es priecājos”;
2. otru reizi šī panta pēdējā frāzē, kas nav iztulkota 1965.g. rev. tekstā latv. val.: ἀλλὰ καὶ χαρήσομαι, kur šis vārds lietots nākotnes pasīva īstenības izteiksmes vienskaitļa 1.p.: “es tikšu iepriecināts”. 

Burtiski tulkojot: “Bet es arī priecāšos …” Jaunais 2012.g. latv. val. tulkojums šo frāzi tulko sekojoši: “Un es priecāšos vienmēr …”

Darbības vārds χαίρω - priecāties, šajā vēstulē lietots 9x (1:18 (2x); 2.17.18.28; 3:1; 4:4 (2x).10). Ja vēl pieskaita tās vietas, kurās lietos darbības vārds συνχαίρω - priecāties kopā ar, proti, 2x (2:17.18), un lietvārds χαρά - prieks - 5x (1:4.25; 2:2.29; 4:1), tad redzam, cik šī Pāvila vēstule ir ļoti piesātināta ar prieku.

5 Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu …

Vārda “bērniem” vietā grieķu val. ir vārds υἱοθεσία, kas nozīmē adopcija. Tas ir saliktenis, kas sastāv no υἱός - dēls un, iespējams, τίθημι - likt atvasinājuma: likt par dēlu. Tas nozīmē, ka mēs, kristieši, esam Dieva adoptēti bērni, nolikti būt Dieva bērni. Kopā ar Ef. 1:5 minēto vārdu “adopcija”, tas JD kopā minēts 5x. Vēl:

Rom. 9:3.4 - par israēliešiem:

3 Es vēlētos būt nolādēts, atstumts no Kristus, par labu saviem brāļiem, kas pēc miesas ir mani brāļi, 

4 israēlieši, kam pieder bērnu tiesa (υἱοθεσία), dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi …

Gal. 4:4.5:

4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, 

5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības (υἱοθεσία). 

Rom. 8:15:

15 Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības(υἱοθεσία) Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!

Rom. 8:23:

23 Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu (υἱοθεσία), savas miesas pilnīgo atpestīšanu.

4 vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams

χαρά - prieks. Lietvārds “prieks” šajā vēstulē lietos 5x (1:4.25; 2:2.29; 4:1). Darbības vārds χαίρω - priecāties šajā vēstulē lietots 9x (1:18 (2x); 2:17.18.28; 3:1; 4:4 (2x).10). Darbības vārds συνχαίρω - priecāties kopā ar šajā vēstulē lietots 2x (2:17.18).

Tādā veidā, kaut arī Pāvils šīs vēstules rakstīšanas laikā atrodas apcietinājumā, domājams Romā, šī vēstule ir ļoti piesātināta ar prieku.

9 Un notika, ka tanīs dienās Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un tika Jāņa kristīts Jordānā.

10 Un tūdaļ, no ūdens izkāpdams, viņš redzēja debesis atveramies un Garu kā balodi uz Viņu nolaižamies. 

11 Un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts."

9.p. Kristījās tikai tie, kas nožēloja un izsūdzēja savus grēkus (sk. 4. un 5.p.). Bezgrēcīgais Dieva Dēls Jēzus atnāca starp grēcīgiem cilvēkiem un izdarīja to pašu ko viņi, kaut arī Viņam nebija grēku, ko nožēlot. Tas parāda, ka Viņš nostājās tur, kur stāvēja grēcīgie cilvēki, sk. 2.Kor. 5:21:

21 To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.

Ar šo kristību Jēzus iesāka savu atklāto kalpošanu. Lūkas raksta, ka Jēzus tad bija 30 gadus vecs (Lk. 3:23).

10.p. lietotais vārds “tūdaļ” - εὐθὺς - tiek bieži lietots Marka evaņģēlijā - 41x (sk. piem. arī, 1:12.18.20.21 u.c.). Tas evaņģēlijam dod steidzamības un reāla piedzīvojuma izjūtu.

Tā kā vārdi 10. un 11.p. ir tūlīt pēc tam, kad Jēzus bija ticis kristīts, - ar ko Viņš pielīdzināja sevi grēcīgiem cilvēkiem, - tad tie spēcīgi apliecina to, kā Dievs redzēja Jēzu starp cilvēkiem: Viņš bija Dieva svaidītais. Jes. 42:1:

1 Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. (Sk. arī Jes. 61:1)

Mr. 1:11 vārdu “Man ir labs prāts” vietā grieķu val. ir viens vārds - εὐδόκησα, aor., akt., indikatīvs no εὐδοκέω, kas nozīmē, ka tas nebija tikai tas brīdis, kad Dievam bija labs prāts uz Savu Dēlu; Dieva labais prāts un labā patika uz Savu Dēlu jau bija arī pirms tam.

Šie panti spēcīgi parāda Dieva trīsvienību: Dievs Dēls Jēzus, kas izkāpa no ūdens; Dievs Svētais Gars, kas nonāca no debesīm kā balodis; Dievs Tēvs, kas runāja no debesīm.

1 Un Neraudzētās maizes svētki, ko sauc Pashā, bija tuvu, 

2 un augstie priesteri un rakstu mācītāji prātoja, kā Viņu nonāvēt, jo tie bijās no ļaudīm.

Neraudzētās maizes svētki ilga 7 dienas, sk. 2.Moz. 12:15-20. Lūkas saka, ka neraudzētās maizes svētkus sauca par Pashā svētkiem, jo tajos bija iekļauti Pashā svētki (sk. 2.Moz. 12:6 un tālāk 18.p.). Tie bija svētki, kad Israēla tauta pieminēja to, ka Dievs bija viņus izglābis no Ēģiptas verdzības. Sk. 2.Moz. 12.nod.

Vārds Pashā nāk no ebreju valodas vārda פֶּסַח (pesach, 2.Moz. 12:11), kas nozīmē izlaist, iet pāri (angl. pass over - no kā Passover), ar domu: saudzēt, pasargāt.

Pashā svētki ir saistīti ar 10. mocību, kuru Dievs sūtīja pār ēģiptiešiem, kad Viņš nogalināja ēģiptiešu pirmdzimušos, gan cilvēkus, gan lopus (2.Moz. 12:29), bet saudzēja israēliešus, jo uz viņu durvju stabiem un palodas bija uztrieptas Pashā jēra asinis (2.Moz. 12:23, sk. arī 2.Moz. 11:7).

2.p. parāda, cik ļoti samaitāti un grēcīgi bija jūdu vadītāji. “prātoja” - ἐζήτουν, imperf., akt., indikatīvs no ζητέω - meklēt. Viņu pieejā vērojama apdomība, kas parāda, ka ļauni cilvēki ļaunumu dara, par to ļoti piedomādami (imperfekts norāda, ka viņi to darīja kādu laika periodu, atkla un atkal). Viņi neuzdrīkstējās atklāti vai ar klajiem meliem Jēzu nogalināt, “jo tie bijās no ļaudīm”. Cilvēki, kas atnāca uz svētkiem, atnāca arī no Galilejas u.c. vietām un daudziem no viņiem Jēzus patika. Tādēļ arī jūdu vadītāji baidījās. Sk. arī Lk. 20:6:

6 Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, - visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.