15 Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā.
16 Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.
17 Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē.
18 Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.
No 16.p. varam saprast kontekstu 17. un 18.pantam. Un 16.p. ir runa par Dieva mīlestību uz mums. Ar šādu domu tad jālasa tālāk, proti, 17.p.: tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums, pie mums ir kļuvusi pilnīga ar nolūku: ἵνα παρρησίαν ἔχωμεν - “lai mums būtu drošība” jeb pārliecība tiesas dienā. Pēdējā frāze 17.p. “jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē” labi sasaucas ar 2.Kor. 5:21: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” Tad 18.p. pilnīgā mīlestība, proti, tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums un kuru mēs esam iepazinuši turpinoši no Dieva vārda un savā dzīvē, tā mīlestība aizdzen bailes. Mums vairs nav jābaiļojas par to, kas ar mums notiks tiesas dienā. Mēs zinām, ka Dievs mūs mīl un ka Jēzū mēs esam Dieva taisnība.
Mārtiņš Balodis
13 Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!
Šajos divos pantos visi darbības vārdi ir pavēles izteiksmē. Tie visi ir rakstīti vienai un tai pašai auditorijai. Par divām pavēlēm:
ἀνδρίζεσθε, tag., medijs, imperatīvs, 2.p. daudzsk. no ἀνδρίζομαι - uzvesties, rīkoties kā vīrietim; būt drosmīgam;
ἐν ἀγάπῃ γινέσθω, kur darb. vārds ir tag., medijs, imperatīvs, 3.p. viensk. no γίνομαι - tikt radītam, dzemdētam; kļūt; notikt (u.c. nozīmes).
Tā kā šie vārdi ir vienā kontekstā un tie varētu raksturot dažādas darbības (par mīlestību gan 14.p. teikts “viss”), tomēr vienotais konteksts liek domāt, ka šīs darbības tikai papildina viena otru un noteikti nav pretrunā viena ar otru.
Daudziem cilvēkiem ir grūti savienot tieši vīrietim raksturīgu uzvedību ar mīlestību vai pašam vīrietim nosaukt savu darbību par mīlestību. Interesanti ir tas, ka ἀνδρίζομαι VD ir lietots vairākārt (VD grieķu val. tulkojumā Septuagintā (LXX)), bet JD tikai 1x, proti, šajā rakstvietā. Un tad tas ir kontekstā arī ar mīlestības (ἀγάπη) rādīšanu. Bet tas nav nekas neparasts Bībelē. Ap. Pāvils vīriem liek mīlēt savas sievas, Ef. 5:25:
25 Vīri, mīliet (ἀγαπᾶτε) savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā …
Grieķu val. ir vairāki vārdi, ar kuriem apzīmē mīlestību. Vārds ἀγάπη JD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara (sk. vairāk komentāru pie 1.Kor. 13:4). Mīlestība ir arī emocijas, bet tā ir aktīva rīcība un darbība, kuras raksturošanu nav jākautrējas saukt par mīlestību.
Mārtiņš Balodis
45 Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus,
46 sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." (σπήλαιον λῃστῶν - “laupītāju alu")
Situācija Jeruzālemes templī rakturoja tā brīža ticības dzīves vadītāju grēku. Templis tajā laikā bija sadalīts vairākās daļās:
ārējais pagalms - tur varēja iet cittautieši;
nākošais bija sieviešu pagalms - tajā varēja iet israēliešu sievietes;
tad bija vīriešu pagalms - tur varēja iet israēliešu vīrieši;
tad bija priesteru pagalms - tur priesteri upurēja upurus;
tad bija tempļa ēka, kurā bija svētā vieta un vissvētākā vieta;
vissvētākajā vietā varēja ieiet tikai augstais priesteris vienu reizi gadā.
45.pantā ir runa par ārējo jeb pagānu pagalmu. Mr. 11:15-17:
15 Un tie nāk uz Jeruzālemi. Un, Templī iegājis, Viņš sāk izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Templī, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju solus
16 un neļāva nevienu lietu nest caur Templi.
17 Un Viņš mācīja un tiem sacīja: "Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. - Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri." (σπήλαιον λῃστῶν - “laupītāju alu”)
Jēzus citē no Jes. 56:7. Sk. arī kontekstu tur.
Cilvēki bija atnākuši uz svētkiem no dažādām vietām pielūgt Dievu un nest upurus. Tirgotāji piedāvāja iegādāties putnus un dzīvniekus upurēšanai, naudas mainītāji piedāvāja izmainīt dažādās vietās lietoto naudu uz lokāli lietoto naudu. Ārējais pagalms bija pārvērsts par peļņas un izdevīguma vietu, kur vairs nebija vietas Dieva pielūgšanai.
Mārtiņš Balodis
41 Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu
42 un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.
43 Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.
44 Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku."
Cilvēkiem ir vajadzīgs miers. To iespējams piedzīvot Kristus personā.
Jes. 9:5: "Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks."
Mihas 5:4a: “Un Viņš būs miers. …"
Rom. 5:1: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”
44.p.: “savu apžēlošanas laiku”- τὸν καιρὸν τῆς ἐπισκοπῆς σου. Vārds ἐπισκοπή - pārraudzīšana; apmeklēšana, inspicēšana. Apmeklēšanas laiks varētu būt domāts laiks, kad Jēzus nāca pie Israēla tautas, bet tā nepieņēma Viņu. Sk. arī Jņ. 1:11:
11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.
Vārds ἐπισκοπή arī 1.Pēt. 2:12:
12 dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.
12 ... δοξάσωσιν τὸν Θεὸν ἐν ἡμέρᾳ ἐπισκοπῆς.
Jēzus raudāja par pilsētu, kurai Viņš pasludināja sodu. Tāds ir Dievs savā mīlestībā uz cilvēku. Jonas 4:2:
2 … es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl.
Jēzus zināja, ka Viņa kalpošanu nepieņems un ka tauta tā dēļ cietīs. Iespējams, ka runa ir par Jeruzālemes izpostīšanu 70.gadā.
Mārtiņš Balodis
29 Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem,
30 tiem sacīdams: "Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp.
31 Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag."
32 Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis.
33 Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: "Kāpēc jūs to raisāt vaļā?"
34 Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag."
Jēzum bija vajadzīgs ēzeļa kumeļš, lai piepildītu VD pravietojumu par Viņu un tā atklāt to, kas Viņš ir. Mt. 21:3-5:
3 Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs."
4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:
5 sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.-
Piepildīts tika pravietojums no Cah. 9:9:
9 Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.
Saskaņā ar pravietojumu, tas, ka Jēzus jāja uz ēzeļa, rāda, ka Viņš nāca kā miermīlīgs Valdnieks.
Cilvēki bija Dieva sagatavoti dot saskaņā ar vajadzību.
Mārtiņš Balodis
28 Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi.
11.p. tiek pieminēta Jeruzāleme un šajā 28.p. tiek pieminēta Jeruzāleme. Tas, ka Jēzus turpināja ceļu, parāda, ka Viņa misijas piepildīšanai, neskatoties uz cilvēku nepareizām ekspektācijām (11.p.), ir daudz lielāka nozīme nekā cilvēku nepareizai izpratnei par Viņu un to, kas notiek. Vaream domāt, ka cilvēki Jēzus līdzību līdz galam nesaprata, sk. piem., Lk. 24:21.
21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas.
Mārtiņš Balodis
27 Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!
Šis pants atklāj valdnieka stingrību un nežēlību tā laika kontekstā, pieļaujot, ka kāda delegācija būtu devusies pie imperatora, lai tam teiktu, ka viņi nevēlas viņiem nodomāto valdnieku. Tā ir nodevība un jaunieceltais valdnieks liek tos nogalināt.
Jēzus caur šo līdzību mācīja, ka:
ar Jēzu nākošā Dieva valstība vēl nenāks uzreiz; Jēzus kā valstības Ķēniņš vēl uz laiku aizies;
starplaikā būs jārāda uzticība Jēzum;
tie, kas negrib un negribēs pieņemt Viņu par valdnieku, tiks sodīti.
Mārtiņš Balodis
24 Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas.
25 Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas.
26 Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.
No biznesa vides raugoties, šeit varētu atklāties kunga gudrā rīcība uzticēt savu mantu tam, kas to pavairos, jo viņš jau ir pierādījis sevi par darbīgu cilvēku. Savukārt no tā, kam uztic lietas, kuras tas nelieto peļņas gūšanai, tās atņem.
Mārtiņš Balodis
22 Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis,
23 kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ.
Vārds “nekrietnais”, grieķu val. πονηρός, varētu precīzāk tikt tulkots kā ļaunais vai sliktais.
22.p. nav “Ja tu zināji, ka …”, bet ir bez “ja”, ko tad drīzāk varētu tulkot: “Tu zināji, ka …” Kungs apstiprina to, ko kalps par viņu sacīja, sk. 20. un 21.p.
Kunga netaisnā daba nav iemesls, lai kalps nerēķinātos ar to, kurš ir kungs un kurš ir kalps. Ja kalps pats nevēlējās darboties ar naudu, ko pēc tam vajadzēja atdot kungam kopā ar gūto peļņu, tad viņš varēja atdot to naudas mainītājiem, kas ar to būtu radījuši peļņu.
Mārtiņš Balodis
20 Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā.
21 Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis.
Varam domāt, ka Jēzus tiešām šeit ar šī trešā kalpa muti raksturo to, kāds bija viņa kungs. Pats kungs to apstiprina, jo 22.p. grieķu val. nav “Ja tu zināji, ka …”, bet ir bez “ja”, ko tad drīzāk varētu tulkot: “Tu zināji, ka …” Tātad kungs bija netaisns. Un Viņš nebija maigs. Sk. arī 27.p. aprakstīto izrēķināšanos ar saviem ienaidniekiem, kuru vaina bija tā, ka viņi, iespējams, imperatoram bija pateikuši, ka viņi nevēlas šo valdnieku sev. To, ka valdnieki ir netaisni, Jēzus vēl saka arī citā vietā, sk. Mr. 10:42:
42 Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.
Vai tiešām Jēzus ar šajā līdzībā atainoto kungu domāja Sevi? Bet tas, ka Jēzus salīdzina negatīvo līdzības tēlu ar sevi, nenozīmē, ka Jēzus pats ir slikts. Sk. negatīvu salīdzinājumu, ko Jēzus par sevi saka Atkl. 3:3c:
3c Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi.
Tas nenozīmē, ka Jēzus ir zaglis. Galvenais ir saprast, ko Jēzus ar šo līdzību gribēja pateikt. Sk. pie 27.panta minētos punktus, kurus varam mācīties no šīs līdzības.
Mārtiņš Balodis
16 Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas.
17 Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām.
18 Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas.
19 Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām.
Pirmie divi kalpi bija rīkojušies saskaņā ar doto uzdevumu, sk. 13.p. Ņemot vērā 14.p. minētos tautiešus, kas negribēja šo valdnieku, šeit minētie kalpi bija parādījuši paklausību un ar savu rīcību atzina viņu par savu kungu.
Atalgojums ir ļoti liels, proti, ja 1 mina ir līdzvērtīga 100 denārijiem – apmēram 3 mēnešu algai (1 denārijs dienā, sk. Mt. 20:2), tad par uzticību darbā alga ir vara pār 10 pilsētām!
Mārtiņš Balodis
15 Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis.
Vārds “darījis”, διαπραγματεύομαι, nozīmē nopelnīt ar biznesu.
Kungs lika atsaukt kalpus, “lai pārliecinātos” jeb “uzzinātu” (no γινώσκω), ko viņi bija nopelnījuši ar biznesu.
Mārtiņš Balodis
14 Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda.
“viņa tautieši” – tie, pār kuriem valdīja šis cilvēks. Ar vēstnešiem (πρεσβεία - vecums; vecaji, delegācija) varētu būt domāti nevis jebkādi cilvēki, bet tādi, kuriem citi uzticējas, kas, iespējams, bija gados vecāki un baudīja sabiedrības cieņu.
Mārtiņš Balodis
13 Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu.
1 mina bija grieķu naudas vienība (no zelta) un tā bija līdzvērtīga 1/60 daļai no talanta (arī zelts). Tas nozīmē, ka 1 mina bija līdzvērtīga 100 drahmām (grieķu nauda) jeb 100 denārijiem (romiešu nauda).
“pelnaities” - πραγματεύομαι var tulkot kā: darīt biznesu, nodarboties ar biznesu.
Visiem kalpiem tika iedota vienāda naudas vienība. Kā redzam no tālākiem pantiem, katram tika iedota 1 mina.
Mārtiņš Balodis
12 Viņš teica: "Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās.”
Esot zem Romas varas, vietvalži devās uz Romu saņemt valdīšanas tiesības. Tā rīkojās Hērods, tā rīkojās Arhelavs. Iespējams, ka šāda prakse tiek atspoguļota šajā līdzībā.
Mārtiņš Balodis
11 Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai.
Acīmredzot, cilvēki Jēzus personā saskatīja to, kādēļ vajadzētu “tūliņ” parādīties Dieva valstībai. Sk. Lk. 17:20.21 - farizeju jautājums un Jēzus atbilde. Sk. arī Lk. 24:21:
21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs …
Mārtiņš Balodis
9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību:
10 "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks.
11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.
12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.
13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!
14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."
9.pants atklāj līdzības mērķauditoriju.
Farizeji un muitnieki bija cilvēki, kas atspoguļoja diametrāli pretēju staigāšanu Dieva ceļos, pretēju dzīvesveidu un viņu uzvedība izsauca diametrāli pretēju reakciju no cilvēku puses.
“Lai uztvertu šīs līdzības spēku šodien, tad par šo tēlu vietā varētu iztēloties kā visaktīvāko diakonu vai svētdienskolas skolotāju iepretī narkotiku tirgonim, geju aktīvistam vai negodīgam politiķim.”
Craig S. Keener (The IVP Bible Background Commentary, 239.lpp.)
No šīs līdzības uzzinām, ka viņi abi atspoguļoja ļoti atšķirīgus priekšstatus par Dievu un par sevi. Nenoliedzami, viņi abi bija dzirdējuši kaut ko par Dievu vai no Dieva, taču viņu reakcijas bija ļoti atšķirīgas.
Farizeji bija tā laika reliģiskās dzīves priekšzīmīgākie cilvēki. Viņi centās darīt Dieva gribu, pildot dažādus gan Dieva noteiktus, gan cilvēku izdomātus likumus. Viņu dedzību atspoguļo arī šī farizeja lūgšana Dievam. Cilvēki viņus uzlūkoja ar lielu apbrīnu un cieņu. Viņi bija reliģiskās un morālās dzīves paraugi. Farizejs uzskaitīja visu, kā viņš lietas redzēja. Pie tam, viņš sāka ar pateicību Dievam! Izskatās, ka viņš savu dievbijību pat nepierakstīja sev - kā savu nopelnu, bet kā Dieva nopelnu. Tomēr tur bija liela problēma: farizejs sevi salīdzināja ar citiem cilvēkiem un uz viņu fona jutās labi.
1.gs. laikā muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licenzes nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) g.v.; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem(1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda gan par to, ka viņi kā savas tautas pārstāvji strādāja pakļāvēju romiešu labā, gan arī tādēļ, ka viņi krāpās. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija grēcinieki. Līdz ar to muitniekiem ne tikai bija slikta slava, bet tā daudzos gadījumos bija pamatota. Lk. 3.nod. lasām, ka muitnieki prasīja Jānim Kristītājam pēc padoma, proti, kā dzīve atspoguļotu viņu atgriešanos no grēkiem. Jāņa Kristītāja atbilde bija: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." (Lk. 3:13) Tas nozīmē, ka viņiem bija raksturīgi to darīt. Lk. 19:8 lasām, ka virsmuitnieks Caķejs atzīstas Jēzum naudas izspiešanā.
Šodien tādi cilvēki būtu tā sabiedrības daļa, kas tiktu uzlūkoti kā tautas nodevēji, blēži, krāpnieki un sava labuma meklētāji uz citu rēķina. Cilvēki viņus nīstu un viņi zinātu, ka viņus nīst. Bet neskatoties uz to, viņi turpinātu darīt to, ko viņi dara.
Muitnieka lūgšanas veids un saturs rāda lielu izmisumu un sava grēcīguma apziņu Dieva priekšā. Toreiz Dieva lūgšana ar atvērtām acīm uz debesīm, ar paceltām rokām bija izplatīts lūgšanas veids, bet muitnieks rīkojās pretēji. Pie tam sišana pa krūtīm rāda lielas skumjas, šajā gadījumā – par saviem grēkiem. Muitnieks neuzskaitīja neko no tā, ko viņš bija darījis – labu vai sliktu. Viņš jutās slikti, jo salīdzināja sevi ar Dievu, kurš ir svēts un nesalīdzināmi pārāks par jebkuru no mums.
Jēzus vērtējums par šiem vīriem atrodams 14.p.:
14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.
Abi vīri saņēma Dieva spriedumu, kas atklāta Jēzus divējādi izteiktos vārdos:
1. “... viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru.”
Muitnieku Dievs taisnoja, bet farizeju nē. Ko nozīmē taisnošana? Protams, tajā laikā Jēzus vēl nebija nomiris par cilvēku grēkiem, līdz ar to pilnīgāku priekšstatu mēs saņemam tikai pēc tam. Tomēr varam ieskatīties Gal. 2:16, kas bija arī viens no svarīgiem Bībeles pantiem reformācijas laikā: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”
Taisnošana ir Dieva darbs, kad Dievs pasludina cilvēku par taisnotu, neturot pret viņu vairs nevienu apsūdzību. Šajā līdzībā muitnieks saņem Dieva pasludinājumu par to, ka viņš ir taisnots: Dievs pret viņu vairs neizvirza apsūdzību, viņa vaina ir noņemta. Farizejs šādu pasludinājumu nesaņēma.
Mutinieks Dieva priekšā meklējam saņemt Viņa žēlastību, ko Dievs viņam dāvināja. Farizejs, kurš taču arī bija grēcinieks, uzskaitīja savus sasniegumus un, varam saprast, netika Dieva taisnots.
2. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
Paaugstināšanās notiek uz kādu standartu fona. Mēs nevarētu teikt, ka cilvēks to dara vai vispār dara kaut ko nepareizu, ja nebūtu pēc kā mērīt. Šajā gadījumā tā ir Dieva atklātā griba Bībelē, kas kalpo kā standarts. Iepretī šim standartam farizejs paaugstinājās pār šo otru cilvēku, bet vēl vairāk: paaugstinājās Dieva priekšā. Savukārt farizejs pazemojās, pie tam viņš pazemojās augstākās instances, proti, Dieva priekšā.
Mārtiņš Balodis
10 Apustuļi pārnākuši izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma pie Sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu, vārdā Betsaida.
Par to, ko Jēzus caur mācekļiem bija darījis un kā Viņš tos bija lietojis, viņi vispirms stāstīja Viņam. Ir svarīgi sākt ar Jēzu un beigt ar Jēzu. Lai arī toreiz tas varēja būt saistīts ar lielu prieku par to, kas bija noticis, pats fakts, ka viņi stāstīja Jēzum, Tam, kas viņiem bija devis visu nepieciešamo kalpošanai un izsūtījis tos kalpošanā, palīdz saskatīt to, ka galvenais, kura priekšā nesam atbildību par savu kalpošanu, un galvenais, kas spēj patiesi novērtēt mūs, ir Jēzus, mūsu kalpošanas Kungs.
Mārtiņš Balodis
7 Bet tetrarhs Hērods, par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,
8 bet citi, ka Ēlija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.
9 Un Hērods sacīja: “Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kuru es dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja izdevību Viņu redzēt.
Mācekļu kalpošanā Jēzus bija tik centrāls, ka cilvēki runāja par Jēzu, nevis par mācekļiem.
“tetrarhs” – pārvaldnieks par daļu no tā, kas kādreiz bija Hēroda Lielā pakļautībā. Šeit runa par viņa dēlu Hērodu Antipas, kas valdīja pār Galileju un Pereju no 4.g.p.m.ē. – 39.g.m.ē.
Visas versijas par to, kas ir Jēzus, ir saistītas ar Dieva iejaukšanos cilvēku ikdienā: Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no mirušiem; Ēlija no VD, ko jūdi gaidīja (sk. Maleah. 3:1.23.24); kāds no senajiem praviešiem, kas ir augšāmcēlies.
Bet, tā kā šis apraksts seko mācekļu izsūtīšanai kalpot un viņu kalpošas aprakstam, tad varam domāt, ka mācekļu kalpošana ļoti spēcīgi uzrādīja Jēzu (sk. 2.p. “sludināt”, κηρύσσω – būt heraldam, pasludināt, sludināt, un 6.p. “sludinādami … prieka vēsti”, εὐαγγελίζω - sludināt labas vēstis.)
Hērods gribēja Jēzu redzēt. Vēlāk redzam, ka tas arī notika, bet tad Hērods nicināja un izsmēja Jēzu, sk. Lk. 23:7-11.
Kā Jēzus kļuva slavens? - Viņš kalpoja un mainīja dzīves tiem, kas bija slimībās, nelaimēs un sātana valgos. Viņš tos dziedināja un atbrīvoja! Mācekļu paklausība Jēzus pavēlēm noveda pie tā, ka Jēzus tika atklāts kā Kungs. Viņu tādu neuztvēra, bet tomēr visi minējumi par Viņu bija saistīti ar to, ka Viņš ir Dieva cilvēks.
Mārtiņš Balodis
6 Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.
Tā nebija parasta vēsts. Kā redzam no nākošajiem pantiem, centrālā vēsts bija par Jēzu, jo tieši par Viņu cilvēki runāja.
Mārtiņš Balodis
3 tiem sacīdams: “Neņemiet neko līdzi ceļā, ne zizli, ne ceļasomu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!
4 Un, kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.
5 Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.”
3.p. Iespējams, ka neko nevajadzēja ņemt līdzi ceļā tāpēc, ka viņu misija bija īsa. Tādā veidā mācekļu kalpošana tika padarīta atkarīga no paklausības Jēzum, kas viņus izsūtīja kalpošanā. Un tādā veidā mācekļu kalpošana tika padarīta atkarīga arī no tiem, kuriem viņi sludinās (sk. 4.p.). Cik “pilniem” un “ekipētiem” mums jābūt, lai mēs citus aizsniegtu Jēzum?
4.p. Iespējams, ka akcents ir uz to, lai māceķļi nemeklētu ērtības un labumus. Viņiem vajadzēja parādīt mīlestību ar palikšanu namā, kurā viņi ieies un tiks pieņemti. Saistībā ar nākošo pantu: tas, kas uzņem, lai cik grūtos, pieticīgos apstākļos, lai kādās problēmās dzīvojošs, ir neizmērojami vairāk Dieva novērtēts kā tas, kas nepieņem vēsti par Jēzu.
5.p. Dieva nelabvēlības pasludināšana. Pīšļu jeb putekļu nokratīšana apzīmēja to, ka evaņģēlija vēsts nepieņēmēji ir zem Dieva nelabvēlības, viņi ir pakļauti Dieva tiesai jeb sodam. Lai tādu pozīciju ieturētu, tad ir svarīgi pazīt Jēzu, tā ka nekāda noraidoša, vai pat naidīga cilvēku attieksme pret Jēzu neizmaina manu sapratni par to, kas ir Jēzus: mans Glābējs, un ka es esmu ar Jēzu, un nepieņēmēji ir bez Jēzus. Atraidīšanas gadījumā ir svarīgi nesākt šaubīties arī par Jēzu, caur kuru pasaule tiks tiesāta, proti: ir svarīgi nepieņemt alternatīvu viedokli par Jēzu, - lai ko cilvēki teiktu un domātu par Viņu, kas Viņš ir vai nav. Un ir svarīgi turpināt uzticīgi rādīt Jēzu, kura nepieņemšana noliek jeb atstāj cilvēkus grēkā un zem Dieva soda.
Mārtiņš Balodis
8 Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?
Vārdus “visai drīz” var tulkot: steidzīgi, ātri.
Mums ir grūti līdz galam saprast visus iemeslus, kāpēc Dievs neatbild ātrāk. Viens no tādiem ir norādīts 2.Pēt. 3:9:
9 Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.
8.p. otrajā pusē - “Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” - grieķu val. lietots vārds - partikula ἆρα, kuru lieto uzstādot jautājumu, uz kuru sagaida negatīvu atbildi. Iepriekšējās nodaļas pēdējā daļā, Lk. 17:22-37, Jēzus stāsta, ka pasaule būs grēka pilna līdz Viņa atkalatnākšanai. Un šī līdzība par netaisno tiesnesi to tikai papildina. Bet neskatoties uz to visu, Dievs dos mums taisnību drīz. Vai mēs paliksim ticībā taisnam, mīļam, labam Dievam, kas rūpējas par saviem bērniem?
Mārtiņš Balodis
7Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?
Vārdus “kaut gan Viņš vilcinās”, grieķu val. καὶ μακροθυμεῖ ἐπ’ αὐτοῖς var tulkot: “un Viņš ir pacietīgs ar viņiem.”
Mārtiņš Balodis
2 Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.
Jēzus zina, ka mums ir grūti lūgt Dievu un mēs pagurstam. Tāpēc arī Dieva vēlmi atbildēt uz mūsu neatlaidīgām lūgšanām Jēzus ilustrēja ar ļoti lielu senās pasaules kontrastu: tiesnesi, kas nebijās Dievu un nekaunējās no cilvēkiem, un lūdzēju sievieti, atraitni, kas senajā pasaulē bija ļoti neaizsargāta.
Mārtiņš Balodis
1 Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
Šīs līdzības konteksts ir iepriekšējā nodaļā, sk. Lk. 17:20-37. Lk. 17:22 lasām Jēzus vārdus mācekļiem:
22 Nāks dienas, kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit.
Iespējams, ka doma, īpaši kontekstā, ir par to, ka Jēzus mācekļi, pasaulē piedzīvojot grēku un ļaunumu, gribēs piedzīvot Jēzus spēka, palīdzības un taisnības manifestēšanos. Un tas nenotiks. Līdz pat Jēzus otrai atnākšanai pasaulē būs ļaunums un bēdas. Tāpēc ir vajadzīgs lūgt Dievu un nepagurt.
Komentāri
No 16.p. varam saprast kontekstu 17. un 18.pantam. Un 16.p. ir runa par Dieva mīlestību uz mums. Ar šādu domu tad jālasa tālāk, proti, 17.p.: tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums, pie mums ir kļuvusi pilnīga ar nolūku:
ἵνα παρρησίαν ἔχωμεν- “lai mums būtu drošība” jeb pārliecība tiesas dienā. Pēdējā frāze 17.p. “jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē” labi sasaucas ar 2.Kor. 5:21: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” Tad 18.p. pilnīgā mīlestība, proti, tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums un kuru mēs esam iepazinuši turpinoši no Dieva vārda un savā dzīvē, tā mīlestība aizdzen bailes. Mums vairs nav jābaiļojas par to, kas ar mums notiks tiesas dienā. Mēs zinām, ka Dievs mūs mīl un ka Jēzū mēs esam Dieva taisnība.Šajos divos pantos visi darbības vārdi ir pavēles izteiksmē. Tie visi ir rakstīti vienai un tai pašai auditorijai. Par divām pavēlēm:
ἀνδρίζεσθε, tag., medijs, imperatīvs, 2.p. daudzsk. noἀνδρίζομαι- uzvesties, rīkoties kā vīrietim; būt drosmīgam;ἐν ἀγάπῃ γινέσθω, kur darb. vārds ir tag., medijs, imperatīvs, 3.p. viensk. noγίνομαι- tikt radītam, dzemdētam; kļūt; notikt (u.c. nozīmes).Tā kā šie vārdi ir vienā kontekstā un tie varētu raksturot dažādas darbības (par mīlestību gan 14.p. teikts “viss”), tomēr vienotais konteksts liek domāt, ka šīs darbības tikai papildina viena otru un noteikti nav pretrunā viena ar otru.
Daudziem cilvēkiem ir grūti savienot tieši vīrietim raksturīgu uzvedību ar mīlestību vai pašam vīrietim nosaukt savu darbību par mīlestību. Interesanti ir tas, ka
ἀνδρίζομαιVD ir lietots vairākārt (VD grieķu val. tulkojumā Septuagintā (LXX)), bet JD tikai 1x, proti, šajā rakstvietā. Un tad tas ir kontekstā arī ar mīlestības (ἀγάπη) rādīšanu. Bet tas nav nekas neparasts Bībelē. Ap. Pāvils vīriem liek mīlēt savas sievas, Ef. 5:25:Grieķu val. ir vairāki vārdi, ar kuriem apzīmē mīlestību. Vārds
ἀγάπηJD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara (sk. vairāk komentāru pie 1.Kor. 13:4). Mīlestība ir arī emocijas, bet tā ir aktīva rīcība un darbība, kuras raksturošanu nav jākautrējas saukt par mīlestību.Situācija Jeruzālemes templī rakturoja tā brīža ticības dzīves vadītāju grēku. Templis tajā laikā bija sadalīts vairākās daļās:
45.pantā ir runa par ārējo jeb pagānu pagalmu. Mr. 11:15-17:
Jēzus citē no Jes. 56:7. Sk. arī kontekstu tur.
Cilvēki bija atnākuši uz svētkiem no dažādām vietām pielūgt Dievu un nest upurus. Tirgotāji piedāvāja iegādāties putnus un dzīvniekus upurēšanai, naudas mainītāji piedāvāja izmainīt dažādās vietās lietoto naudu uz lokāli lietoto naudu. Ārējais pagalms bija pārvērsts par peļņas un izdevīguma vietu, kur vairs nebija vietas Dieva pielūgšanai.
Cilvēkiem ir vajadzīgs miers. To iespējams piedzīvot Kristus personā.
44.p.: “savu apžēlošanas laiku”-
τὸν καιρὸν τῆς ἐπισκοπῆς σου. Vārdsἐπισκοπή- pārraudzīšana; apmeklēšana, inspicēšana. Apmeklēšanas laiks varētu būt domāts laiks, kad Jēzus nāca pie Israēla tautas, bet tā nepieņēma Viņu. Sk. arī Jņ. 1:11:Vārds
ἐπισκοπήarī 1.Pēt. 2:12:Jēzus raudāja par pilsētu, kurai Viņš pasludināja sodu. Tāds ir Dievs savā mīlestībā uz cilvēku. Jonas 4:2:
Jēzus zināja, ka Viņa kalpošanu nepieņems un ka tauta tā dēļ cietīs. Iespējams, ka runa ir par Jeruzālemes izpostīšanu 70.gadā.
Jēzum bija vajadzīgs ēzeļa kumeļš, lai piepildītu VD pravietojumu par Viņu un tā atklāt to, kas Viņš ir. Mt. 21:3-5:
Piepildīts tika pravietojums no Cah. 9:9:
Saskaņā ar pravietojumu, tas, ka Jēzus jāja uz ēzeļa, rāda, ka Viņš nāca kā miermīlīgs Valdnieks.
Cilvēki bija Dieva sagatavoti dot saskaņā ar vajadzību.
11.p. tiek pieminēta Jeruzāleme un šajā 28.p. tiek pieminēta Jeruzāleme. Tas, ka Jēzus turpināja ceļu, parāda, ka Viņa misijas piepildīšanai, neskatoties uz cilvēku nepareizām ekspektācijām (11.p.), ir daudz lielāka nozīme nekā cilvēku nepareizai izpratnei par Viņu un to, kas notiek. Vaream domāt, ka cilvēki Jēzus līdzību līdz galam nesaprata, sk. piem., Lk. 24:21.
Šis pants atklāj valdnieka stingrību un nežēlību tā laika kontekstā, pieļaujot, ka kāda delegācija būtu devusies pie imperatora, lai tam teiktu, ka viņi nevēlas viņiem nodomāto valdnieku. Tā ir nodevība un jaunieceltais valdnieks liek tos nogalināt.
Jēzus caur šo līdzību mācīja, ka:
No biznesa vides raugoties, šeit varētu atklāties kunga gudrā rīcība uzticēt savu mantu tam, kas to pavairos, jo viņš jau ir pierādījis sevi par darbīgu cilvēku. Savukārt no tā, kam uztic lietas, kuras tas nelieto peļņas gūšanai, tās atņem.
Vārds “nekrietnais”, grieķu val.
πονηρός, varētu precīzāk tikt tulkots kā ļaunais vai sliktais.22.p. nav “Ja tu zināji, ka …”, bet ir bez “ja”, ko tad drīzāk varētu tulkot: “Tu zināji, ka …” Kungs apstiprina to, ko kalps par viņu sacīja, sk. 20. un 21.p.
Kunga netaisnā daba nav iemesls, lai kalps nerēķinātos ar to, kurš ir kungs un kurš ir kalps. Ja kalps pats nevēlējās darboties ar naudu, ko pēc tam vajadzēja atdot kungam kopā ar gūto peļņu, tad viņš varēja atdot to naudas mainītājiem, kas ar to būtu radījuši peļņu.
Varam domāt, ka Jēzus tiešām šeit ar šī trešā kalpa muti raksturo to, kāds bija viņa kungs. Pats kungs to apstiprina, jo 22.p. grieķu val. nav “Ja tu zināji, ka …”, bet ir bez “ja”, ko tad drīzāk varētu tulkot: “Tu zināji, ka …” Tātad kungs bija netaisns. Un Viņš nebija maigs. Sk. arī 27.p. aprakstīto izrēķināšanos ar saviem ienaidniekiem, kuru vaina bija tā, ka viņi, iespējams, imperatoram bija pateikuši, ka viņi nevēlas šo valdnieku sev. To, ka valdnieki ir netaisni, Jēzus vēl saka arī citā vietā, sk. Mr. 10:42:
Vai tiešām Jēzus ar šajā līdzībā atainoto kungu domāja Sevi? Bet tas, ka Jēzus salīdzina negatīvo līdzības tēlu ar sevi, nenozīmē, ka Jēzus pats ir slikts. Sk. negatīvu salīdzinājumu, ko Jēzus par sevi saka Atkl. 3:3c:
Tas nenozīmē, ka Jēzus ir zaglis. Galvenais ir saprast, ko Jēzus ar šo līdzību gribēja pateikt. Sk. pie 27.panta minētos punktus, kurus varam mācīties no šīs līdzības.
Pirmie divi kalpi bija rīkojušies saskaņā ar doto uzdevumu, sk. 13.p. Ņemot vērā 14.p. minētos tautiešus, kas negribēja šo valdnieku, šeit minētie kalpi bija parādījuši paklausību un ar savu rīcību atzina viņu par savu kungu.
Atalgojums ir ļoti liels, proti, ja 1 mina ir līdzvērtīga 100 denārijiem – apmēram 3 mēnešu algai (1 denārijs dienā, sk. Mt. 20:2), tad par uzticību darbā alga ir vara pār 10 pilsētām!
Vārds “darījis”,
διαπραγματεύομαι, nozīmē nopelnīt ar biznesu.Kungs lika atsaukt kalpus, “lai pārliecinātos” jeb “uzzinātu” (no
γινώσκω), ko viņi bija nopelnījuši ar biznesu.“viņa tautieši” – tie, pār kuriem valdīja šis cilvēks. Ar vēstnešiem (
πρεσβεία- vecums; vecaji, delegācija) varētu būt domāti nevis jebkādi cilvēki, bet tādi, kuriem citi uzticējas, kas, iespējams, bija gados vecāki un baudīja sabiedrības cieņu.1 mina bija grieķu naudas vienība (no zelta) un tā bija līdzvērtīga 1/60 daļai no talanta (arī zelts). Tas nozīmē, ka 1 mina bija līdzvērtīga 100 drahmām (grieķu nauda) jeb 100 denārijiem (romiešu nauda).
“pelnaities” -
πραγματεύομαιvar tulkot kā: darīt biznesu, nodarboties ar biznesu.Visiem kalpiem tika iedota vienāda naudas vienība. Kā redzam no tālākiem pantiem, katram tika iedota 1 mina.
Esot zem Romas varas, vietvalži devās uz Romu saņemt valdīšanas tiesības. Tā rīkojās Hērods, tā rīkojās Arhelavs. Iespējams, ka šāda prakse tiek atspoguļota šajā līdzībā.
Acīmredzot, cilvēki Jēzus personā saskatīja to, kādēļ vajadzētu “tūliņ” parādīties Dieva valstībai. Sk. Lk. 17:20.21 - farizeju jautājums un Jēzus atbilde. Sk. arī Lk. 24:21:
9.pants atklāj līdzības mērķauditoriju.
Farizeji un muitnieki bija cilvēki, kas atspoguļoja diametrāli pretēju staigāšanu Dieva ceļos, pretēju dzīvesveidu un viņu uzvedība izsauca diametrāli pretēju reakciju no cilvēku puses.
No šīs līdzības uzzinām, ka viņi abi atspoguļoja ļoti atšķirīgus priekšstatus par Dievu un par sevi. Nenoliedzami, viņi abi bija dzirdējuši kaut ko par Dievu vai no Dieva, taču viņu reakcijas bija ļoti atšķirīgas.
Farizeji bija tā laika reliģiskās dzīves priekšzīmīgākie cilvēki. Viņi centās darīt Dieva gribu, pildot dažādus gan Dieva noteiktus, gan cilvēku izdomātus likumus. Viņu dedzību atspoguļo arī šī farizeja lūgšana Dievam. Cilvēki viņus uzlūkoja ar lielu apbrīnu un cieņu. Viņi bija reliģiskās un morālās dzīves paraugi. Farizejs uzskaitīja visu, kā viņš lietas redzēja. Pie tam, viņš sāka ar pateicību Dievam! Izskatās, ka viņš savu dievbijību pat nepierakstīja sev - kā savu nopelnu, bet kā Dieva nopelnu. Tomēr tur bija liela problēma: farizejs sevi salīdzināja ar citiem cilvēkiem un uz viņu fona jutās labi.
1.gs. laikā muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licenzes nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) g.v.; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem(1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda gan par to, ka viņi kā savas tautas pārstāvji strādāja pakļāvēju romiešu labā, gan arī tādēļ, ka viņi krāpās. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija grēcinieki. Līdz ar to muitniekiem ne tikai bija slikta slava, bet tā daudzos gadījumos bija pamatota. Lk. 3.nod. lasām, ka muitnieki prasīja Jānim Kristītājam pēc padoma, proti, kā dzīve atspoguļotu viņu atgriešanos no grēkiem. Jāņa Kristītāja atbilde bija: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." (Lk. 3:13) Tas nozīmē, ka viņiem bija raksturīgi to darīt. Lk. 19:8 lasām, ka virsmuitnieks Caķejs atzīstas Jēzum naudas izspiešanā.
Šodien tādi cilvēki būtu tā sabiedrības daļa, kas tiktu uzlūkoti kā tautas nodevēji, blēži, krāpnieki un sava labuma meklētāji uz citu rēķina. Cilvēki viņus nīstu un viņi zinātu, ka viņus nīst. Bet neskatoties uz to, viņi turpinātu darīt to, ko viņi dara.
Muitnieka lūgšanas veids un saturs rāda lielu izmisumu un sava grēcīguma apziņu Dieva priekšā. Toreiz Dieva lūgšana ar atvērtām acīm uz debesīm, ar paceltām rokām bija izplatīts lūgšanas veids, bet muitnieks rīkojās pretēji. Pie tam sišana pa krūtīm rāda lielas skumjas, šajā gadījumā – par saviem grēkiem. Muitnieks neuzskaitīja neko no tā, ko viņš bija darījis – labu vai sliktu. Viņš jutās slikti, jo salīdzināja sevi ar Dievu, kurš ir svēts un nesalīdzināmi pārāks par jebkuru no mums.
Jēzus vērtējums par šiem vīriem atrodams 14.p.:
Abi vīri saņēma Dieva spriedumu, kas atklāta Jēzus divējādi izteiktos vārdos:
1. “... viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru.”
Muitnieku Dievs taisnoja, bet farizeju nē. Ko nozīmē taisnošana? Protams, tajā laikā Jēzus vēl nebija nomiris par cilvēku grēkiem, līdz ar to pilnīgāku priekšstatu mēs saņemam tikai pēc tam. Tomēr varam ieskatīties Gal. 2:16, kas bija arī viens no svarīgiem Bībeles pantiem reformācijas laikā: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”
Taisnošana ir Dieva darbs, kad Dievs pasludina cilvēku par taisnotu, neturot pret viņu vairs nevienu apsūdzību. Šajā līdzībā muitnieks saņem Dieva pasludinājumu par to, ka viņš ir taisnots: Dievs pret viņu vairs neizvirza apsūdzību, viņa vaina ir noņemta. Farizejs šādu pasludinājumu nesaņēma.
Mutinieks Dieva priekšā meklējam saņemt Viņa žēlastību, ko Dievs viņam dāvināja. Farizejs, kurš taču arī bija grēcinieks, uzskaitīja savus sasniegumus un, varam saprast, netika Dieva taisnots.
2. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
Paaugstināšanās notiek uz kādu standartu fona. Mēs nevarētu teikt, ka cilvēks to dara vai vispār dara kaut ko nepareizu, ja nebūtu pēc kā mērīt. Šajā gadījumā tā ir Dieva atklātā griba Bībelē, kas kalpo kā standarts. Iepretī šim standartam farizejs paaugstinājās pār šo otru cilvēku, bet vēl vairāk: paaugstinājās Dieva priekšā. Savukārt farizejs pazemojās, pie tam viņš pazemojās augstākās instances, proti, Dieva priekšā.
“pārnākuši” -
ὑποστρέφω– griezties atpakaļ, atgriezties;“izstāstīja” –
διηγέομαι– izstāstīt detalizēti, atstāstīt, aprakstīt.Par to, ko Jēzus caur mācekļiem bija darījis un kā Viņš tos bija lietojis, viņi vispirms stāstīja Viņam. Ir svarīgi sākt ar Jēzu un beigt ar Jēzu. Lai arī toreiz tas varēja būt saistīts ar lielu prieku par to, kas bija noticis, pats fakts, ka viņi stāstīja Jēzum, Tam, kas viņiem bija devis visu nepieciešamo kalpošanai un izsūtījis tos kalpošanā, palīdz saskatīt to, ka galvenais, kura priekšā nesam atbildību par savu kalpošanu, un galvenais, kas spēj patiesi novērtēt mūs, ir Jēzus, mūsu kalpošanas Kungs.
Mācekļu kalpošanā Jēzus bija tik centrāls, ka cilvēki runāja par Jēzu, nevis par mācekļiem.
“tetrarhs” – pārvaldnieks par daļu no tā, kas kādreiz bija Hēroda Lielā pakļautībā. Šeit runa par viņa dēlu Hērodu Antipas, kas valdīja pār Galileju un Pereju no 4.g.p.m.ē. – 39.g.m.ē.
Visas versijas par to, kas ir Jēzus, ir saistītas ar Dieva iejaukšanos cilvēku ikdienā: Jānis Kristītājs, kas uzcēlies no mirušiem; Ēlija no VD, ko jūdi gaidīja (sk. Maleah. 3:1.23.24); kāds no senajiem praviešiem, kas ir augšāmcēlies.
Bet, tā kā šis apraksts seko mācekļu izsūtīšanai kalpot un viņu kalpošas aprakstam, tad varam domāt, ka mācekļu kalpošana ļoti spēcīgi uzrādīja Jēzu (sk. 2.p. “sludināt”,
κηρύσσω– būt heraldam, pasludināt, sludināt, un 6.p. “sludinādami … prieka vēsti”,εὐαγγελίζω- sludināt labas vēstis.)Hērods gribēja Jēzu redzēt. Vēlāk redzam, ka tas arī notika, bet tad Hērods nicināja un izsmēja Jēzu, sk. Lk. 23:7-11.
Kā Jēzus kļuva slavens? - Viņš kalpoja un mainīja dzīves tiem, kas bija slimībās, nelaimēs un sātana valgos. Viņš tos dziedināja un atbrīvoja! Mācekļu paklausība Jēzus pavēlēm noveda pie tā, ka Jēzus tika atklāts kā Kungs. Viņu tādu neuztvēra, bet tomēr visi minējumi par Viņu bija saistīti ar to, ka Viņš ir Dieva cilvēks.
“sludinādami … prieka vēsti” -
εὐαγγελιζόμενοι, prez., med., divd. noεὐαγγελίζω- sludināt labas vēstis.Tā nebija parasta vēsts. Kā redzam no nākošajiem pantiem, centrālā vēsts bija par Jēzu, jo tieši par Viņu cilvēki runāja.
3.p. Iespējams, ka neko nevajadzēja ņemt līdzi ceļā tāpēc, ka viņu misija bija īsa. Tādā veidā mācekļu kalpošana tika padarīta atkarīga no paklausības Jēzum, kas viņus izsūtīja kalpošanā. Un tādā veidā mācekļu kalpošana tika padarīta atkarīga arī no tiem, kuriem viņi sludinās (sk. 4.p.). Cik “pilniem” un “ekipētiem” mums jābūt, lai mēs citus aizsniegtu Jēzum?
4.p. Iespējams, ka akcents ir uz to, lai māceķļi nemeklētu ērtības un labumus. Viņiem vajadzēja parādīt mīlestību ar palikšanu namā, kurā viņi ieies un tiks pieņemti. Saistībā ar nākošo pantu: tas, kas uzņem, lai cik grūtos, pieticīgos apstākļos, lai kādās problēmās dzīvojošs, ir neizmērojami vairāk Dieva novērtēts kā tas, kas nepieņem vēsti par Jēzu.
5.p. Dieva nelabvēlības pasludināšana. Pīšļu jeb putekļu nokratīšana apzīmēja to, ka evaņģēlija vēsts nepieņēmēji ir zem Dieva nelabvēlības, viņi ir pakļauti Dieva tiesai jeb sodam. Lai tādu pozīciju ieturētu, tad ir svarīgi pazīt Jēzu, tā ka nekāda noraidoša, vai pat naidīga cilvēku attieksme pret Jēzu neizmaina manu sapratni par to, kas ir Jēzus: mans Glābējs, un ka es esmu ar Jēzu, un nepieņēmēji ir bez Jēzus. Atraidīšanas gadījumā ir svarīgi nesākt šaubīties arī par Jēzu, caur kuru pasaule tiks tiesāta, proti: ir svarīgi nepieņemt alternatīvu viedokli par Jēzu, - lai ko cilvēki teiktu un domātu par Viņu, kas Viņš ir vai nav. Un ir svarīgi turpināt uzticīgi rādīt Jēzu, kura nepieņemšana noliek jeb atstāj cilvēkus grēkā un zem Dieva soda.
Vārdus “visai drīz” var tulkot: steidzīgi, ātri.
Mums ir grūti līdz galam saprast visus iemeslus, kāpēc Dievs neatbild ātrāk. Viens no tādiem ir norādīts 2.Pēt. 3:9:
8.p. otrajā pusē - “Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” - grieķu val. lietots vārds - partikula
ἆρα, kuru lieto uzstādot jautājumu, uz kuru sagaida negatīvu atbildi. Iepriekšējās nodaļas pēdējā daļā, Lk. 17:22-37, Jēzus stāsta, ka pasaule būs grēka pilna līdz Viņa atkalatnākšanai. Un šī līdzība par netaisno tiesnesi to tikai papildina. Bet neskatoties uz to visu, Dievs dos mums taisnību drīz. Vai mēs paliksim ticībā taisnam, mīļam, labam Dievam, kas rūpējas par saviem bērniem?Vārdus “kaut gan Viņš vilcinās”, grieķu val.
καὶ μακροθυμεῖ ἐπ’ αὐτοῖςvar tulkot: “un Viņš ir pacietīgs ar viņiem.”Jēzus zina, ka mums ir grūti lūgt Dievu un mēs pagurstam. Tāpēc arī Dieva vēlmi atbildēt uz mūsu neatlaidīgām lūgšanām Jēzus ilustrēja ar ļoti lielu senās pasaules kontrastu: tiesnesi, kas nebijās Dievu un nekaunējās no cilvēkiem, un lūdzēju sievieti, atraitni, kas senajā pasaulē bija ļoti neaizsargāta.
Šīs līdzības konteksts ir iepriekšējā nodaļā, sk. Lk. 17:20-37. Lk. 17:22 lasām Jēzus vārdus mācekļiem:
Iespējams, ka doma, īpaši kontekstā, ir par to, ka Jēzus mācekļi, pasaulē piedzīvojot grēku un ļaunumu, gribēs piedzīvot Jēzus spēka, palīdzības un taisnības manifestēšanos. Un tas nenotiks. Līdz pat Jēzus otrai atnākšanai pasaulē būs ļaunums un bēdas. Tāpēc ir vajadzīgs lūgt Dievu un nepagurt.