20 Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.
Vārds “pateicieties” grieķu val. ir divdabis, tāpēc tas būtu jātulko “pateikdamies”. Un šis divdabis ir saistīts ar pēdējo darbības vārdu 18.p.
No grieķu val. pareizāk tulkot nevis “par visu”, bet “dēļ visa”. Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu:
1.Jņ. 2:1a: "Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu."
Bet mēs visā, kur esam nonākuši un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī 1.Tes. 5:18.
18 Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.
Mārtiņš Balodis
18 Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni,
19 runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs.
20 Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā.
21 Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.
Nav darbības vārdi, bet prezenta divdabji. Tas nozīmē, ka tie ir pakārtoti pēdējam darbības vārdam teikumā, kas ir “tieciet piepildīti”, proti, tieciet piepildīti ar Svēto Garu (18.p). Un to, kā tas notiek, paskaidro sekojošie divdabji:
19.p.: runādami, dziedādami, slavēdami;
20.p.: pateikdamies;
21.p.: pakļaudamies.
Mārtiņš Balodis
18 Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni ...”
πληροῦσθε pres. pas. pavēles izt., no πληρόω – piepildīt.
Tas nozīmē, ka mums turpinoši ir jātiek piepildītiem ar Dieva Svēto Garu.
Mārtiņš Balodis
23 Un Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā.
24 Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju; un pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja.
25 Un daudz ļaužu no Galilejas, no Dekapoles, no Jeruzālemes, no Jūdejas un no viņpus Jordānas gāja Viņam pakaļ.
Pirms tiekam iepazīstināti ar Jēzus mācību, mums tiek pastāstīts kopsavilkums tam, kas un kāds ir Tas, kurš māca.
Līdz ar to viss, kas uz šo brīdi ir pateikts, no 1.-4.nod., parāda, ka Jēzus mācība nav atdalāma no Jēzus paša, kas to māca. To parāda arī cilvēku reakcija Kalna svētrunas beigās, sk. Mateja ev. 7:28.29.
Mārtiņš Balodis
Līdzīgi kā cilvēces sākumā sātans kārdināja pirmos cilvēkus (1.Moz. 3.nod.), tā arī Jēzus Savas kalpošanas sākumā tika sātana kārdināts. Tikai Jēzus nekrita šajās kārdināšanās.
Iespējams, ka precīzākai katra kārdinājuma būtības noteikšanai būtu vairāk jāskatās uz Jēzus doto atbildi un ne tikai uz uz velna izteikto kārdinājumu. Par to liek aizdomāties Jēzus atbildes cilvēkiem arī citos gadījumos, kur Jēzus atbildēja pēc patiesās vajadzības un nevis pēc sākotnēji izteiktā jautājuma (sk. Lūkas ev. 10:29.36.37; Jāņa ev. 3:1-3).
Mārtiņš Balodis
13 Tanī laikā Jēzus atnāca no Galilejas pie Jāņa Jordānas krastā, lai tiktu viņa kristīts.
14 Bet Jānis tam pretojās un sacīja: "Man vajadzētu tikt Tevis kristītam, un Tu nāc pie manis."
15 Bet Jēzus tam atbildēja un sacīja: "Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību." Tad viņš to atļāva.
16 Un, kad Jēzus bija kristīts, Viņš tūdaļ izkāpa no ūdens. Un redzi, debesis tika atvērtas, un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz Viņu nākam.
17 Un redzi, balss no debesīm sacīja: "Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts."
Jēzus kristības rāda identificēšanos ar grēciniekiem. Sk. 2.Kor. 5:21. Visi, kas toreiz skatījās uz Jēzus kristīšanu un vēl nezināja to, ka Viņš ir bezgrēcīgs, varēja padomāt, ka tur kristās vēl viens grēkus nožēlojošs grēcinieks uz grēku piedošanu (sk. Marka ev. 1:4.5). Jānis Kristītājs gan kaut ko zināja par Jēzu, tāpēc arī viņš sākumā pretojās kristīt Jēzu.
Mārtiņš Balodis
Matejs turpina rādīt pravietojumu piepildīšanos. Kā vēlāk redzam mācekļu uzdotajā jautājumā par Ēliju (Mateja ev. 17:10-13), Mateja izvēle parādīt Jāņa Kristītāja kā Ēlijas kalpošanu pirms Jēzus publiskās kalpošanas bija nepieciešamība jūdu dēļ.Masveidīgā cilvēku kristīšanās ar grēku nožēlas kristību (sk. Marka ev. 1:4) rāda grēka apmērus (atkal: garīgās situācijas iezīmēšana līdzīgi kā iepriekš Mateja ev.). Arī Jēzus kalpošanā vēlāk: līdzību lietošana ir norādījums uz cilvēku grēcīgumu un daudzu nevēlēšanos atgriezties no grēkiem (Mateja ev. 13:10-15).
Jāņa kristītie atzina, ka ar fizisku piederību pie Israēla tautas nepietiek, bet ka ir vajadzīgs nožēlot grēkus – jau apzinātā vecumā (sk. Jāņa vēsti Mateja ev. 3.nod.). Pēc šīs kristīšanās ir svarīgi uzrādīt atgriešanās augļus, sk. Mateja ev. 3:8-10. Līdz ar to tiem, kas šodien bērnu kristīšanai velk paralēles ar apgraizīšanas praksi vecās derības laikā, būtu jānonāk pie līdzīgas atziņas: tāpat kā toreiz zīdaiņa vecumā apgraizītajiem šī zīme nepalīdzēja iegūt mūžīgo dzīvību bez apzinātas grēku nožēlas, tā arī bērnībā kristītiem šodien bez apzinātas grēku noželas no tā nekāds labums nebūs. Bez tam: pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās apgraizīšanai vairs nebija nekādas nozīmēs (sk. Filipiešiem 2:3).
Mārtiņš Balodis
1 "ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.
2 Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.
3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.
VD veido ticības sapratnes fonu Jēzus dzīves laikā. Un tajā vairākkārt Israēla tauta salīdzināta ar vīnakoku, sk. Ps. 80:8-17; Jes. 5:1-7; Jer. 2:21; Ecēh. 15.nod.; Ecēh. 19:10-14; Hoz. 10:1.
Bieži VD rāda, ka israēlieši neklausīja Dievam, vairākkārt tas rādīts arī caur šo salīdzinājumu, proti, Israēla tauta kā vīnakoks vai vīnogu dārzs. Šādā sapratnes kontekstā Jēzus sevi sauc par īsto vīnakoku, norādot, ka Viņš sevī personificēja Israēla tautu. Tādu personificējumu atrodam arī Mt. 2:15, kur par Jēzu, citējot vārdā nenosauktu pravieti, sacīts:
15 ... no Ēģiptes Es Savu Dēlu esmu aicinājis.
Iespējams, ka tas ņemts no Hoz.11:1, kur sacīts:
1 Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes.
Jēzus ir patiesais Israēls, bet zari ir katrs, kas kā Israēla tautas locekļi, atnākot Jēzum, nonāk prasības priekšā Viņam ticēt un tādā veidā būt savienotiem ar Viņu, sk. arī Jņ. 1:11-13:
11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.
12 Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam,
13 kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.
(Vīnakokam un tā zaru vienotībai ir līdzība ar to, kā ap. Pāvils draudzi sauc par Kristus miesu, tai pat laikā mēs esam šīs miesas locekļi, sk. 1.Kor. 12:12; Ef. 1:22.23; 5:30.)
Tātad ar augļu nešanu Jāņa ev. kontekstā vispirms būtu jāsaprot ticība un paklausība Jēzum.
Jēzus Savu debesu Tēvu sauc par vīnadārza kopēju, t.i., Israēla tautas kopēju. Jau VD rāda, ka israēlieši Dievu varēja saukt par savu Tēvu, (piem., 5.Moz. 32:6; Jes. 63:16; Jer. 3:19), tomēr JD Dievs kā Tēvs ir saukts daudzkārt vairāk. Un visvairāk Dievs par Tēvu saukts Jāņa evaņģēlijā. Piem., Jņ. 5:17-20.30:
17 Bet Viņš tiem atbildēja: "Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos."
18 Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja Viņu nokaut, tāpēc ka Viņš ne vien sabatu neievēroja, bet arī Dievu sauca par Savu Tēvu, Sevi pielīdzinādams Dievam.
19 Tad Jēzus turpināja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat,
20 jo Tēvs mīl Dēlu un Tam rāda visu, ko pats dara; un Viņš Tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.
30 Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.
Jēzus ir īstais vīnakoks un Dievs ir dārznieks. VD laikā tā bija Israēla tauta; jaunajā derībā – visi, kas tic Jēzum Kristum. Jēzus dzīves laikā notiek šī pāreja no tā brīža Israēla tautas uz šo jauno Israēla tautu, kurai piederību nosaka ticība Jēzum.
Sk. arī, piem., Jņ. 10:16:
16 Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.
Jēzus dzīves laikā bija daudzi, kas Viņu dzirdēja un Viņam sekoja. Kādi atkrita no sekošanas Viņam, sk. Jņ. 6:66. Arī Jūda atkrita no Jēzus. Jēzus apustuļi, lai arī bija dažādi gadījumi, tomēr ticēja Viņam; tie bija tie, kas augļus nesa (tajā brīdī nodevējs Jūda jau vairs nebija kopā ar viņiem, sk. Jņ. 13.nod.). Un Jēzus teica par viņiem, 3.p.: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” Tas nozīmē, ka Jēzus runātie vārdi uz mācekļiem atstāja tīrošu iespaidu. Tāds ir Dieva vārds, kuru pieņemot, mēs tiekam tīrīti. Sk. arī 2.Tim. 3:15-17:
15 un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū.
16 Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā,
17 lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.
Mārtiņš Balodis
12 Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas, ko jums tagad pauduši tie, kas jums evaņģēliju sludināja Svētajā Garā, kas no debesīm sūtīts. Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties.
Par pēdējo teikumu: vārds “kāro”, ἐπιθυμοῦσιν, prez.akt.ind. no ἐπιθυμέω – kārot, alkt, ilgoties.
Vārds “ieskatīties”, παρακύψαι, aor.akt.nenot. no παρακύπτω – noliekties, lai paskatītos; ieskatīties; skatīties, noliecoties uz priekšu.
Eņģeļi, kas nekad nav grēkojuši, kas kalpo Dievam, kas vēro Dieva darbus, viņi zina par šo lielo pestīšanu un žēlastību, kas mums ir dota caur Kristus ciešanām un godību. Un viņi vēlas, kāro (tagadnes laikā) šajās lietās ieskatīties.
Eņģeļu vēlme uz to paskatīties joprojām norāda, - un viņiem nav grēka pieredze, kas ir mums, un viņiem nav pestīšana, kas ir mums, - cik īpaša un liela ir Dieva glābšana caur Jēzu Kristu mums. Un viņi nespēj redzēt pestīšanu ar to pieredzi kā mēs, kas caur Jēzu esam izglābti no grēka, nāves un sātana varas.
Mārtiņš Balodis
11 ... gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību.
Praviešos darbojās Kristus Gars jeb Svētais Gars. Jēzus praviešiem runāja par Sevi. Ja 10. p. pestīšanu paskaidro ar vārdu žēlastība, tad šeit tas vēl papildināts ar vādiem “par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību”.
Mārtiņš Balodis
10 Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību ...
“pravieši, kas pravietoja” - pravieši vispirms pravietoja (frāze “kas pravietoja” ir aor.akt.divd.) par šo pestīšanu. Tad viņi taujāja (ἐκζητέω) un pētīja (ἐξερευνάω) šo pestīšanu. Panta sākumā nosauktā pestīšana panta beigās tiek saukta par žēlastību.
“taujājuši”, aor.akt.ind. no ἐκζητέω – meklēt, izmeklēt;
“pētījuši”, aor.akt.ind. no ἐξερευνάω - izmeklēt, čakli meklēt, izvērtēt uzmanīgi.
Mārtiņš Balodis
3.-12.p. sadalās 3 daļās:
3.-5.p. aizved uz vārdu “pestīšana”;
6.-9.p. aizved uz vārdu “pestīšana”;
10.-12.p. sākas ar vārdu pestīšana.
Tas nozīmē, ka visa šī daļa akcentē Dieva pestīšanas jeb glābšanas lielumu, uz kuru mums jāskatās, lai ticībā uzvarētu visas ciešanas un grūtības.
Mārtiņš Balodis
6 Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos,
7 lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.
8 Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities neizsakāmā un apskaidrotā priekā,
9 kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu.
1965.g. rev. tekstā gan 6.p. “jūs līksmosities”, gan 8.p. “priecāsities” abi ir viens un tas pats vārds vienā un tai pašā gramatiskā laikā: ἀγαλλιᾶσθε, prez.med.ind. no ἀγαλλιάω - līksomties, ārkārtīgi priecāties, būt ļoti priecīgam. Tā kā tie ir tagadnē, tad tiem jābūt tulkotiem tagadnē: “jūs līksmojaties” (6.p.) un “priecājaties” (8.p.).
9.p. nav jābūt “kad jūs sasniegsit”, bet jābūt “sasniegdami”, tagadnē, jo tur lietots prez.med.divd.
Mārtiņš Balodis
12 Mīļie, nebrīnaities par bēdu karstumu jūsu vidū, kas nāk jums par pārbaudījumu, it kā jums notiktu kaut kas neparasts.
Pēteris to raksta tagadnes formās, proti, tas notiek tajā brīdī. Šajā pantā ir viens darb. vārds pavēles izteiksmē, prezentā, “nebrīnaities”, un divi divdabji prezentā, latviski iztulkots “kas nāk” un “notiktu”. Tas norāda uz to, ka tajā brīdī kristieši piedzīvoja vajāšanas. Ja Pēteris rakstīja no Romas (sk. 1.Pēt. 5:13, kur ar vārdu Bābele varētu būt domāta Roma), tad viņa tā brīžā pieredzes konteksts bija kristiešu vajāšanas Romā, kuras bija saistītas ar Romas dedzināšanu (64.g. jūlijs) un kristiešu vainošanu tajā. Bet tā kā kristieši, kuriem Pēteris rakstīja, dzīvoja tālu no Romas (sk. 1:1) un viņi, iespējams, nepiedzīvoja tieši to pašu, tad pavisam noteikti mēs varam teikt, ka vajāšanas un ciešanas par kurām Pēteris runā šajā vēstulē, bija cieši saistītas ar viņu ticību Jēzum neticīgo vidū vispār. Nepatikas un vajāšanu pieredze saistībā ar ticību Jēzum ir kristiešu universāla pieredze, vai tā būtu ģimene, radi, darba vieta vai sabiedrība. Sk. Jēzus sacīto (Jņ. 16:33), arī Pāvila un Barnabas sacīto (Ap.d. 14:22) un Pāvila rakstīto (2.Tim. 3:12).
Pēteris šajā vēstulē kristiešus neskubināja atrast gudru veidu, kā sadzīvot ar neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja uz viltīgu pielabināšanos neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja ticīgos bēgt no ciešanām. Nē! Pēteris aicināja izturēt vajāšanās. Ar šādām acīm mums jālasa šī vēstule, lai mēs labāk spētu atrast tās pielietojumu arī mums šodien.
Mārtiņš Balodis
7 Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai?
8 Šis mudinājums nenāk no Tā, kas jūs aicina.
9 Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu.
10 Es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams.
11 Bet, ja es, brāļi, sludinu apgraizīšanu, kamdēļ tad es vēl topu vajāts? Tad jau Kristus krusta piedauzība ir beigusies.
12 Kaut jel tie sagraizītos, kas jūs musina!
No 7.-12.p. aprakstīts, ka kādi bija kavējuši paļaušanos uz ticību, kādi bija mudinājuši uz kaut ko citu. Viņu ietekme ir bīstama un tāda, kas izplatās (9.p.). Viņi saņems sodu. Šajā sadaļā ap. Pāvils ar vairākiem argumentiem apliecina, ka galatieši vairs nav paklausīgi patiesībai.
7.p. varētu arī tulkot:
7 Jūs skaisti skrējāt. Kas jūs traucēja paklausīt patiesībai?
Kad skrējēju traucē vai izskrien viņam tieši priekšā, tad tiek kavēts ātrums, var arī krist un savainoties. Tā ir tā aina, kādu rāda Pāvils. Iztraucēšana jau bija notikusi.
Tas nav no viņus aicinošā Dieva. 8.p. Dievs bija strādājis ar viņiem, Dievs caur Kristu viņus bija atpestījis; tas, kas viņus ir mudinājis, precīzāk pārliecinājis, uz vēl kaut ko jeb atpakaļ pie tā, kas jūdiem kādreiz bija obligāts – apgraizīšanas kā derības zīmes, ka viņi pieder pie izglābtās israēliešu draudzes – nenāk no Dieva.
Šāda neliela novirze no patiesības var šķist nenozīmīga, bet tā ir kā ļauna sērga, kas izplatās. Piemērs ar raugu un mīklu, 9.p. Pirmkārt, tā trupina saēst viena cilvēka kristīgo stāju. Otrkārt, tā ietekmē arī citus kristiešus.
Pāvila vienīgā paļaušanās ir uz Jēzu un caur šo atrašanos Jēzū viņš paļaujas uz galatiešiem. 10.p. (ἐγὼ πέποιθα εἰς ὑμᾶς ἐν κυρίῳ, kur abas prievārdu frāzes ir pakļautas vienam darbības vārdam πέποιθα). Tikai atrodoties Jēzū Pāvils ir pārliecināts, ka galatieši atgriezīsies no saviem grēkiem.
Sajaucēji saņems sodu. 10.p.
Pāvils ar savu apgrieztās patiesības jautājumu illustrē, ka viņa vajāšana liecina par to, ka viņš noteikti nesludina apgraizīšanu, 11.p.; viņš pavisam noteikti sludina kaut ko, kas ir pilnīgi pretējs jebkādiem cilvēku pūliņiem savā labā kaut ko izdarīt: gan saistībā ar apgraizīšanu, gan saistībā ar Kristu, kas, būdams Mesija, kļuva par lāstu. Tikai to, kas ir atšķirīgs no cilvēkiem pieņemamām pūlēm un uzskatiem, vajā un nepieņem. Tāds bija Pāvils.
12.p. ilustrē Pāvila aizraušanos par to, ka sajaucējiem ir jātiek apturētiem. Vārds “sagraizītos” var tikt tulkots arī kā nogriezt, amputēt.
Mārtiņš Balodis
6Jo Kristū Jēzū nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana, bet ticība, kas darbojas mīlestībā.”
Galatieši mēģināja savu statusu, proti, ka viņi ir Dieva bērni, nostiprināt ar savu rīcību: apgraizīšanu, bauslības turēšanu; jo viņiem likās jeb pareizāk, kāds bija iestāstījis (2:4; 6:12), ka vajag vēl VD likumu turēšanu. Pāvils saka, ka, pievēršoties VD likumu turēšanai, viņi zaudē pestīšanu Jēzū.
Tā vietā Pāvils saka šo 6.p., kas parāda: tiem, kas tic Jēzum un paliek Jēzū, tiem viņu darbi nemeklē iegūt labvēlību un drošību pie Dieva (kā apgraizīšana un bauslības turēšana), bet tiem ticība Jēzum uzrādās darbos – tā darbojas caur mīlestību.
6.p. darbības vārds „spēj” ir tagadnē (prez., akt.) un “kas darbojas” ir tagadnē (tagadnes divdabis): “spēj ... ticība, kas darbojas”. Tātad nevis jau izpildīts likuma burts (piem., apgraizīšana), bet ticība, kas darbojas šobrīd ticīgā dzīvē caur mīlestību.
Tas nozīmē, ka patiesu piederību Jēzum nenosaka likumu pildīšana, bet to uzrāda ticība, kas darbojas. Iespējams, ka ar vārdiem: “nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana” Pāvils izslēdz jebko, kas nav ticība Kristum Jēzum un palikšana Viņā.
Vienīgie darbi piederībā Jēzum ir ticībā uz Jēzu darīti, ar/caur mīlestību (δι' ἀγάπης). Līdz ar to: tie nav aiz pienākuma veikti darbi vai aiz bailēm veikti darbi, lai mēs piederētu Jēzum. Tie ir liecības veikti darbi par to, ka piederam Jēzum; tie ir pateicības un priekā veikti darbi, jo Pāvils skaidri min kvalifikatoru: „caur mīlestību”. Un mīlestībā strādāšanu nevar notēlot: vai nu cilvēks mīlestībā kaut ko dara vai nemīlestībā. Un šāda veida darbiem mīlestībā ir iespējams tikai viens izejas avots: ticība uz Jēzu, pilnīga paļāvība uz Jēzū doto taisnošanu.
Mārtiņš Balodis
5 Mēs garā gaidām un ceram uz ticības pamata iegūt taisnību.”
5 Jo mēs Garā (ar Garu) iz ticības taisnošanas cerību saņemam.
Šie Pāvila vārdi ir tiešā kontrastā ar to, ko viņš raksta 4.p. par to, ko galatieši bija izdarījuši: viņi bauslībā tiek taisnoti (tagadnes laiks), bet mēs Garā taisnošanas cerību [sirsnīgi] saņemam.
Garā. Mēs esam saņemšanas laikā, kurā Svētā Gara klātbūtne ir ļoti vajadzīga un nepieciešama. Svētā Gara klātbūtne tiek nodrošināta ar to, ka mēs dzīvojam ticībā uz Jēzu. Tas tā sākās un tas tā turpinās, sk. Gal. 3:2.5.
No ticības (iz ticības). Gal. 5:5. Tā ir uzticēšanās Jēzum kā Glābējam.
Saņemam – tagadnē (ἀπεκδεχόμεθα, prez., med., ind. no ἀποδέχομαι – sirsnīgi pieņemt, uzņemt). Ne pagātnē, - nezinot, kāda tam ietekme šodienā. Ne nākotnē, - neesot šodien drošiem par to, vai taisnošana, kas mums apsolīta, mums tiks dota vai nē. Tagadnē: mēs to saņemam aktīvi, tagad, un, paliekot ticībā un turpinoši staigājot Dieva Garā, mēs turpinām baudīt šo taisnošanas cerību. Šī cerība ir garantija, bet vārds cerība norāda, ka tas ir nākotnes piepildījums. Rom. 5:2.5.
Mārtiņš Balodis
4 Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.
Burtiskāks tulkojums ar pierakstītiem gramatiskiem laikiem palīdzēs saprast Pāvila uzrādīto problēmu:
4 Jūs tikāt šķirti(aorists, pasīvs) no Kristus, kas jūs bauslībā tiekat taisnoti(prez., pasīvs), jūs žēlastību pazaudējāt(aorists, aktīvs).
Tie, kas jau bija pakļāvuši sevi apgraizīšanai (sk. 2. un 3.p.) vai bauslības turēšanai kā taisnošanas līdzeklim Dieva priekšā Galatijā, tie ar šo nodošanos apgraizīšanai un bauslības turēšanai tika šķirti no Kristus un viņi pazaudēja žēlastību. Pāvila lietotie gramatiskie laiki – aoristi – rāda, ka tas ir noticis pagātnē. Tātad bauslības pildīšana kā glābšanas līdzeklis nav briesmu ceļš uz atteikšanos no Jēzus; tāda pildīšana kā glābšanas līdzeklis uzrāda, ka šķiršana no Kristus jau ir notikusi un žēlastība jau ir pazaudēta. Tas ir briesmīgi!
Labas lietas ir jādara, bet ar tām nav jāpelna Dieva labvēlība. To Jēzus Kristus sagādāja mūsu vietā.
Mēs paši nekādi nevaram un nedrīkstam justies stipri, tā it kā mēs būtu taisnības pelnītāji. Mums visu laiku jāpaļaujas uz Kristu un Viņā atklāto Dieva žēlastību.
Mārtiņš Balodis
43 Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu …
Varam domāt, ka 3.Moz. 15:19-27 attiecas uz šo situāciju.
Mārtiņš Balodis
41 Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā,
42 jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
Sinagogas priekšnieka atbildībā bija gan garīgās, gan praktiskās lietas sinagogā: viņi organizēja dievkalpojumus, viņi atbildēja par ēkas uzturēšanu.
Tas, ka sinagogas priekšnieks nāca pie Jēzus pēc palīdzības, rāda, ka viņš ticēja, ka Jēzus var palīdzēt.
42.p. “drūzmējās” – συνέπνιγον, imperf.akt.ind. no συμπνίγω – žņaugt, spiesties virsū. Šis vārds arī Lk. 8:14 (latv. val. noslāpst); Mr. 4:7 (latv. val. nomāca).
Mārtiņš Balodis
40 Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja.
Šeit pilnīgi pretēja reakcija no cilvēkiem, nekā 37.p. par geraziešu apgabala iedzīvotājiem: tur lūdza Jēzu aiziet, bet šeit viņu “saņēma”, ἀπεδέξατο, no ἀποδέχομαι – laipni, sirsnīgi saņemt vai pieņemt, sk. arī Lk. 9:11.
11 Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.
Mārtiņš Balodis
2 Redziet, es, Pāvils, saku jums: ja jūs tiekat apgraizīti, tad Kristus jums nekādā ziņā nepalīdzēs.
3 Bet no jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas tiek apgraizīts, ka viņam jāizpilda visa bauslība. (burtiski pēdējā frāze: “ka viņš ir pārādnieks izpildīt visu bauslību”.)
Katrs, kas atkāpjas uz paļāvību uz bauslību (šajā gadījumā – apgraizīšanu kā zīmi piederībai pie Israēla tautas), tam Kristus nekādā ziņā nepalīdzēs un viņš ir saistīts jeb viņš ir parādā izpildīt visu bauslību.
Tā vien šķiet, ka galatieši apgraizīšanu pieņēma kā rezerves biļeti nonākšanai debesīs. Tā teikt: ja nu tomēr vajadzēs arī apgraizīšanu, lai tiktu debesu valstībā, tad tā būs izdarīta.
Zaudēta glābšana caur Jēzu. Ja tu paļaujies uz to, ko tu vari izdarīt, tad Kristus pestīšanas darbs tev vairs nelīdz. Tad tu to esi atraidījis.
Savā spēkā jāizdara viss, ko saka bauslība. Pieņemot apgraizīšanu kā derības zīmi savai piederībai Israēla tautai, galatieši atkāpjas no jaunās derības, kuru Dievs slēdza ar cilvēkiem caur Kristu un ar Viņa asinīm. Un tad ir jādara visa bauslība! Kas pieņem apgraizīšanu, principiāli ir atgriezies pie vecās kārtības, šajā gadījumā pie bauslības. Tad arī ir jāpilda visa bauslība. Bet tas nav iespējams!
Mārtiņš Balodis
1 Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!
Svabadībai jeb brīvībai Kristus mūs ir atbrīvojis, - tas ir vēl viens veids, kā saprast Pāvila centienus šajā vēstulē galatiešus atgriezt atpakaļ pie Jēzus. Kristus mūs ir atbrīvojis no bauslības pildīšanas kā veida, ar ko mēs kļūtu Dievam pieņemami, jo tas nav iespējams.
Gal. 4,4-7:
4 Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības,
5 lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības.
6 Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!
7 Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet, ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks.
Tādēļ jāstāv stipri un nedrīkstam ļaut arī citiem mūs iejūgt kalpības jūgā, Gal. 5:1. Tas ietver personīgu atbildību. Mums ir jāuzmanās no tiem, kas cenšas mūs atkal paverdzināt. Vārds “atkal” norāda, ka kristietis, ņemot klāt pie Jēzus vēl kaut ko, atkal nonāk verdzībā. Galatieši pirms tam bija, tā varam domāt, pagānismā (sk. Gal. 4:8). Tagad, kad viņiem tiek piedāvāts judaisms, un viņi to pieņem, viņi ar to atkal nonāk verdzībā. Par to, ka ļaujot likumu turēšanai noteikt savu vērtību un ka tas ir neiespējami, Pāvils runāja jau iepriekš, sk. Gal. 4:21.
Mārtiņš Balodis
40 Un Viņš uz tiem sacīja: "Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?"
41 Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: "Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?"
Šeit ir runa par divām bailēm.
Pirmkārt, mācekļiem bija bailes no vētras (40.p.).
38.p. saka, ka šie pieredzējušie jūrnieki apzinājās bojāeju, savukārt 40.p. Jēzus skaidri saka, ka viņi ir bailīgi. Bet lielākā problēma nebija spēcīgā vētra, bet gan neticība Jēzum, 40.p.
Otrkārt, bailes no Jēzus.
39.p. saka, ka Jēzus:
... apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.
41.p. sacīts:
Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?
Mācekļu bailes no Jēzus bija vēl lielākas par bailēm no vētras (41.p.: καὶ ἐφοβήθησαν φόβον μέγαν: “Un viņi nobijās ar lielām bailēm ...”)
Jēzus ir lielāks un vairāk jābaidās, nekā no problēmām. Iepazīstot Dieva spēku un palīdzību problēmās, ir pareizi, ka arī mēs rezultātā vairāk baidamies Dievu nekā problēmu, kas tikko vēl likās tik iznīcinoša. Tomēr iepazīstot Dievu gan būtu labi, ka mēs katru nākošo problēmu nebaidītos, bet dzīvotu paļāvībā uz Dievu. Sk. 40.p. sakarību starp abiem Jēzus jautājumiem mācekļiem par bailēm un ticību. Tur, kur ir ticība Jēzum, tur nav vietas bailēm. Ticība un uzticēšanās Jēzum dod drošību un mieru grūtībās. Jēzus nesacīja mācekļiem: “Tā kā esmu šeit, tad nebūs vētra.” Jēzus lika saprast, ka tāpēc, ka Viņš tur bija, viņiem vajadzēja ticēt Viņam un līdz ar to arī būt drošiem, ka viss būs labi.
Mārtiņš Balodis
39 Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums.
Jēzus atklāja savu dievišķo spēku pār dabu. Kaut arī tas, kas bija traucēklis mācekļiem, nebija traucēklis Jēzum, Viņš tomēr apklusināja vētru. Tas ir tas, ko Jēzus dara arī mūsu problēmās, bet, kā redzam tālākajos pantos, tas nav viss, ko Jēzus dara. Un mums ir svarīgi, līdzīgi kā mācekļiem, dzirdēt to, kas seko.
Komentāri
Vārds “pateicieties” grieķu val. ir divdabis, tāpēc tas būtu jātulko “pateikdamies”. Un šis divdabis ir saistīts ar pēdējo darbības vārdu 18.p.
No grieķu val. pareizāk tulkot nevis “par visu”, bet “dēļ visa”. Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu:
Bet mēs visā, kur esam nonākuši un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī 1.Tes. 5:18.
Nav darbības vārdi, bet prezenta divdabji. Tas nozīmē, ka tie ir pakārtoti pēdējam darbības vārdam teikumā, kas ir “tieciet piepildīti”, proti, tieciet piepildīti ar Svēto Garu (18.p). Un to, kā tas notiek, paskaidro sekojošie divdabji:
πληροῦσθεpres. pas. pavēles izt., noπληρόω– piepildīt.Tas nozīmē, ka mums turpinoši ir jātiek piepildītiem ar Dieva Svēto Garu.
Pirms tiekam iepazīstināti ar Jēzus mācību, mums tiek pastāstīts kopsavilkums tam, kas un kāds ir Tas, kurš māca.
Līdz ar to viss, kas uz šo brīdi ir pateikts, no 1.-4.nod., parāda, ka Jēzus mācība nav atdalāma no Jēzus paša, kas to māca. To parāda arī cilvēku reakcija Kalna svētrunas beigās, sk. Mateja ev. 7:28.29.
Līdzīgi kā cilvēces sākumā sātans kārdināja pirmos cilvēkus (1.Moz. 3.nod.), tā arī Jēzus Savas kalpošanas sākumā tika sātana kārdināts. Tikai Jēzus nekrita šajās kārdināšanās.
Iespējams, ka precīzākai katra kārdinājuma būtības noteikšanai būtu vairāk jāskatās uz Jēzus doto atbildi un ne tikai uz uz velna izteikto kārdinājumu. Par to liek aizdomāties Jēzus atbildes cilvēkiem arī citos gadījumos, kur Jēzus atbildēja pēc patiesās vajadzības un nevis pēc sākotnēji izteiktā jautājuma (sk. Lūkas ev. 10:29.36.37; Jāņa ev. 3:1-3).
Jēzus kristības rāda identificēšanos ar grēciniekiem. Sk. 2.Kor. 5:21. Visi, kas toreiz skatījās uz Jēzus kristīšanu un vēl nezināja to, ka Viņš ir bezgrēcīgs, varēja padomāt, ka tur kristās vēl viens grēkus nožēlojošs grēcinieks uz grēku piedošanu (sk. Marka ev. 1:4.5). Jānis Kristītājs gan kaut ko zināja par Jēzu, tāpēc arī viņš sākumā pretojās kristīt Jēzu.
Matejs turpina rādīt pravietojumu piepildīšanos. Kā vēlāk redzam mācekļu uzdotajā jautājumā par Ēliju (Mateja ev. 17:10-13), Mateja izvēle parādīt Jāņa Kristītāja kā Ēlijas kalpošanu pirms Jēzus publiskās kalpošanas bija nepieciešamība jūdu dēļ.Masveidīgā cilvēku kristīšanās ar grēku nožēlas kristību (sk. Marka ev. 1:4) rāda grēka apmērus (atkal: garīgās situācijas iezīmēšana līdzīgi kā iepriekš Mateja ev.). Arī Jēzus kalpošanā vēlāk: līdzību lietošana ir norādījums uz cilvēku grēcīgumu un daudzu nevēlēšanos atgriezties no grēkiem (Mateja ev. 13:10-15).
Jāņa kristītie atzina, ka ar fizisku piederību pie Israēla tautas nepietiek, bet ka ir vajadzīgs nožēlot grēkus – jau apzinātā vecumā (sk. Jāņa vēsti Mateja ev. 3.nod.). Pēc šīs kristīšanās ir svarīgi uzrādīt atgriešanās augļus, sk. Mateja ev. 3:8-10. Līdz ar to tiem, kas šodien bērnu kristīšanai velk paralēles ar apgraizīšanas praksi vecās derības laikā, būtu jānonāk pie līdzīgas atziņas: tāpat kā toreiz zīdaiņa vecumā apgraizītajiem šī zīme nepalīdzēja iegūt mūžīgo dzīvību bez apzinātas grēku nožēlas, tā arī bērnībā kristītiem šodien bez apzinātas grēku noželas no tā nekāds labums nebūs. Bez tam: pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās apgraizīšanai vairs nebija nekādas nozīmēs (sk. Filipiešiem 2:3).
VD veido ticības sapratnes fonu Jēzus dzīves laikā. Un tajā vairākkārt Israēla tauta salīdzināta ar vīnakoku, sk. Ps. 80:8-17; Jes. 5:1-7; Jer. 2:21; Ecēh. 15.nod.; Ecēh. 19:10-14; Hoz. 10:1.
Bieži VD rāda, ka israēlieši neklausīja Dievam, vairākkārt tas rādīts arī caur šo salīdzinājumu, proti, Israēla tauta kā vīnakoks vai vīnogu dārzs. Šādā sapratnes kontekstā Jēzus sevi sauc par īsto vīnakoku, norādot, ka Viņš sevī personificēja Israēla tautu. Tādu personificējumu atrodam arī Mt. 2:15, kur par Jēzu, citējot vārdā nenosauktu pravieti, sacīts:
Iespējams, ka tas ņemts no Hoz.11:1, kur sacīts:
Jēzus ir patiesais Israēls, bet zari ir katrs, kas kā Israēla tautas locekļi, atnākot Jēzum, nonāk prasības priekšā Viņam ticēt un tādā veidā būt savienotiem ar Viņu, sk. arī Jņ. 1:11-13:
(Vīnakokam un tā zaru vienotībai ir līdzība ar to, kā ap. Pāvils draudzi sauc par Kristus miesu, tai pat laikā mēs esam šīs miesas locekļi, sk. 1.Kor. 12:12; Ef. 1:22.23; 5:30.)
Tātad ar augļu nešanu Jāņa ev. kontekstā vispirms būtu jāsaprot ticība un paklausība Jēzum.
Jēzus Savu debesu Tēvu sauc par vīnadārza kopēju, t.i., Israēla tautas kopēju. Jau VD rāda, ka israēlieši Dievu varēja saukt par savu Tēvu, (piem., 5.Moz. 32:6; Jes. 63:16; Jer. 3:19), tomēr JD Dievs kā Tēvs ir saukts daudzkārt vairāk. Un visvairāk Dievs par Tēvu saukts Jāņa evaņģēlijā. Piem., Jņ. 5:17-20.30:
Jēzus ir īstais vīnakoks un Dievs ir dārznieks. VD laikā tā bija Israēla tauta; jaunajā derībā – visi, kas tic Jēzum Kristum. Jēzus dzīves laikā notiek šī pāreja no tā brīža Israēla tautas uz šo jauno Israēla tautu, kurai piederību nosaka ticība Jēzum.
Sk. arī, piem., Jņ. 10:16:
Jēzus dzīves laikā bija daudzi, kas Viņu dzirdēja un Viņam sekoja. Kādi atkrita no sekošanas Viņam, sk. Jņ. 6:66. Arī Jūda atkrita no Jēzus. Jēzus apustuļi, lai arī bija dažādi gadījumi, tomēr ticēja Viņam; tie bija tie, kas augļus nesa (tajā brīdī nodevējs Jūda jau vairs nebija kopā ar viņiem, sk. Jņ. 13.nod.). Un Jēzus teica par viņiem, 3.p.: “Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.” Tas nozīmē, ka Jēzus runātie vārdi uz mācekļiem atstāja tīrošu iespaidu. Tāds ir Dieva vārds, kuru pieņemot, mēs tiekam tīrīti. Sk. arī 2.Tim. 3:15-17:
Par pēdējo teikumu: vārds “kāro”,
ἐπιθυμοῦσιν, prez.akt.ind. noἐπιθυμέω– kārot, alkt, ilgoties.Vārds “ieskatīties”,
παρακύψαι, aor.akt.nenot. noπαρακύπτω– noliekties, lai paskatītos; ieskatīties; skatīties, noliecoties uz priekšu.Eņģeļi, kas nekad nav grēkojuši, kas kalpo Dievam, kas vēro Dieva darbus, viņi zina par šo lielo pestīšanu un žēlastību, kas mums ir dota caur Kristus ciešanām un godību. Un viņi vēlas, kāro (tagadnes laikā) šajās lietās ieskatīties.
Eņģeļu vēlme uz to paskatīties joprojām norāda, - un viņiem nav grēka pieredze, kas ir mums, un viņiem nav pestīšana, kas ir mums, - cik īpaša un liela ir Dieva glābšana caur Jēzu Kristu mums. Un viņi nespēj redzēt pestīšanu ar to pieredzi kā mēs, kas caur Jēzu esam izglābti no grēka, nāves un sātana varas.
“gribēdami izzināt” –
ἐραυνῶντεςprez.akt.divd. noἐρευνάω– čakli meklēt, pārbaudīt.Praviešos darbojās Kristus Gars jeb Svētais Gars. Jēzus praviešiem runāja par Sevi. Ja 10. p. pestīšanu paskaidro ar vārdu žēlastība, tad šeit tas vēl papildināts ar vādiem “par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību”.
“pravieši, kas pravietoja” - pravieši vispirms pravietoja (frāze “kas pravietoja” ir aor.akt.divd.) par šo pestīšanu. Tad viņi taujāja (
ἐκζητέω) un pētīja (ἐξερευνάω) šo pestīšanu. Panta sākumā nosauktā pestīšana panta beigās tiek saukta par žēlastību.“taujājuši”, aor.akt.ind. no
ἐκζητέω– meklēt, izmeklēt;“pētījuši”, aor.akt.ind. no
ἐξερευνάω- izmeklēt, čakli meklēt, izvērtēt uzmanīgi.3.-12.p. sadalās 3 daļās:
Tas nozīmē, ka visa šī daļa akcentē Dieva pestīšanas jeb glābšanas lielumu, uz kuru mums jāskatās, lai ticībā uzvarētu visas ciešanas un grūtības.
1965.g. rev. tekstā gan 6.p. “jūs līksmosities”, gan 8.p. “priecāsities” abi ir viens un tas pats vārds vienā un tai pašā gramatiskā laikā:
ἀγαλλιᾶσθε, prez.med.ind. noἀγαλλιάω- līksomties, ārkārtīgi priecāties, būt ļoti priecīgam. Tā kā tie ir tagadnē, tad tiem jābūt tulkotiem tagadnē: “jūs līksmojaties” (6.p.) un “priecājaties” (8.p.).9.p. nav jābūt “kad jūs sasniegsit”, bet jābūt “sasniegdami”, tagadnē, jo tur lietots prez.med.divd.
Pēteris to raksta tagadnes formās, proti, tas notiek tajā brīdī. Šajā pantā ir viens darb. vārds pavēles izteiksmē, prezentā, “nebrīnaities”, un divi divdabji prezentā, latviski iztulkots “kas nāk” un “notiktu”. Tas norāda uz to, ka tajā brīdī kristieši piedzīvoja vajāšanas. Ja Pēteris rakstīja no Romas (sk. 1.Pēt. 5:13, kur ar vārdu Bābele varētu būt domāta Roma), tad viņa tā brīžā pieredzes konteksts bija kristiešu vajāšanas Romā, kuras bija saistītas ar Romas dedzināšanu (64.g. jūlijs) un kristiešu vainošanu tajā. Bet tā kā kristieši, kuriem Pēteris rakstīja, dzīvoja tālu no Romas (sk. 1:1) un viņi, iespējams, nepiedzīvoja tieši to pašu, tad pavisam noteikti mēs varam teikt, ka vajāšanas un ciešanas par kurām Pēteris runā šajā vēstulē, bija cieši saistītas ar viņu ticību Jēzum neticīgo vidū vispār. Nepatikas un vajāšanu pieredze saistībā ar ticību Jēzum ir kristiešu universāla pieredze, vai tā būtu ģimene, radi, darba vieta vai sabiedrība. Sk. Jēzus sacīto (Jņ. 16:33), arī Pāvila un Barnabas sacīto (Ap.d. 14:22) un Pāvila rakstīto (2.Tim. 3:12).
Pēteris šajā vēstulē kristiešus neskubināja atrast gudru veidu, kā sadzīvot ar neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja uz viltīgu pielabināšanos neticīgajiem. Pēteris arī neaicināja ticīgos bēgt no ciešanām. Nē! Pēteris aicināja izturēt vajāšanās. Ar šādām acīm mums jālasa šī vēstule, lai mēs labāk spētu atrast tās pielietojumu arī mums šodien.
No 7.-12.p. aprakstīts, ka kādi bija kavējuši paļaušanos uz ticību, kādi bija mudinājuši uz kaut ko citu. Viņu ietekme ir bīstama un tāda, kas izplatās (9.p.). Viņi saņems sodu. Šajā sadaļā ap. Pāvils ar vairākiem argumentiem apliecina, ka galatieši vairs nav paklausīgi patiesībai.
7.p. varētu arī tulkot:
Kad skrējēju traucē vai izskrien viņam tieši priekšā, tad tiek kavēts ātrums, var arī krist un savainoties. Tā ir tā aina, kādu rāda Pāvils. Iztraucēšana jau bija notikusi.
ἐγὼ πέποιθα εἰς ὑμᾶς ἐν κυρίῳ, kur abas prievārdu frāzes ir pakļautas vienam darbības vārdamπέποιθα). Tikai atrodoties Jēzū Pāvils ir pārliecināts, ka galatieši atgriezīsies no saviem grēkiem.Galatieši mēģināja savu statusu, proti, ka viņi ir Dieva bērni, nostiprināt ar savu rīcību: apgraizīšanu, bauslības turēšanu; jo viņiem likās jeb pareizāk, kāds bija iestāstījis (2:4; 6:12), ka vajag vēl VD likumu turēšanu. Pāvils saka, ka, pievēršoties VD likumu turēšanai, viņi zaudē pestīšanu Jēzū.
Tā vietā Pāvils saka šo 6.p., kas parāda: tiem, kas tic Jēzum un paliek Jēzū, tiem viņu darbi nemeklē iegūt labvēlību un drošību pie Dieva (kā apgraizīšana un bauslības turēšana), bet tiem ticība Jēzum uzrādās darbos – tā darbojas caur mīlestību.
6.p. darbības vārds „spēj” ir tagadnē (prez., akt.) un “kas darbojas” ir tagadnē (tagadnes divdabis): “spēj ... ticība, kas darbojas”. Tātad nevis jau izpildīts likuma burts (piem., apgraizīšana), bet ticība, kas darbojas šobrīd ticīgā dzīvē caur mīlestību.
Tas nozīmē, ka patiesu piederību Jēzum nenosaka likumu pildīšana, bet to uzrāda ticība, kas darbojas. Iespējams, ka ar vārdiem: “nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana” Pāvils izslēdz jebko, kas nav ticība Kristum Jēzum un palikšana Viņā.
Vienīgie darbi piederībā Jēzum ir ticībā uz Jēzu darīti, ar/caur mīlestību (
δι' ἀγάπης). Līdz ar to: tie nav aiz pienākuma veikti darbi vai aiz bailēm veikti darbi, lai mēs piederētu Jēzum. Tie ir liecības veikti darbi par to, ka piederam Jēzum; tie ir pateicības un priekā veikti darbi, jo Pāvils skaidri min kvalifikatoru: „caur mīlestību”. Un mīlestībā strādāšanu nevar notēlot: vai nu cilvēks mīlestībā kaut ko dara vai nemīlestībā. Un šāda veida darbiem mīlestībā ir iespējams tikai viens izejas avots: ticība uz Jēzu, pilnīga paļāvība uz Jēzū doto taisnošanu.Burtiskāks tulkojums:
Šie Pāvila vārdi ir tiešā kontrastā ar to, ko viņš raksta 4.p. par to, ko galatieši bija izdarījuši: viņi bauslībā tiek taisnoti (tagadnes laiks), bet mēs Garā taisnošanas cerību [sirsnīgi] saņemam.
ἀπεκδεχόμεθα, prez., med., ind. noἀποδέχομαι– sirsnīgi pieņemt, uzņemt). Ne pagātnē, - nezinot, kāda tam ietekme šodienā. Ne nākotnē, - neesot šodien drošiem par to, vai taisnošana, kas mums apsolīta, mums tiks dota vai nē. Tagadnē: mēs to saņemam aktīvi, tagad, un, paliekot ticībā un turpinoši staigājot Dieva Garā, mēs turpinām baudīt šo taisnošanas cerību. Šī cerība ir garantija, bet vārds cerība norāda, ka tas ir nākotnes piepildījums. Rom. 5:2.5.Burtiskāks tulkojums ar pierakstītiem gramatiskiem laikiem palīdzēs saprast Pāvila uzrādīto problēmu:
Tie, kas jau bija pakļāvuši sevi apgraizīšanai (sk. 2. un 3.p.) vai bauslības turēšanai kā taisnošanas līdzeklim Dieva priekšā Galatijā, tie ar šo nodošanos apgraizīšanai un bauslības turēšanai tika šķirti no Kristus un viņi pazaudēja žēlastību. Pāvila lietotie gramatiskie laiki – aoristi – rāda, ka tas ir noticis pagātnē. Tātad bauslības pildīšana kā glābšanas līdzeklis nav briesmu ceļš uz atteikšanos no Jēzus; tāda pildīšana kā glābšanas līdzeklis uzrāda, ka šķiršana no Kristus jau ir notikusi un žēlastība jau ir pazaudēta. Tas ir briesmīgi!
Labas lietas ir jādara, bet ar tām nav jāpelna Dieva labvēlība. To Jēzus Kristus sagādāja mūsu vietā.
Mēs paši nekādi nevaram un nedrīkstam justies stipri, tā it kā mēs būtu taisnības pelnītāji. Mums visu laiku jāpaļaujas uz Kristu un Viņā atklāto Dieva žēlastību.
Varam domāt, ka 3.Moz. 15:19-27 attiecas uz šo situāciju.
Sinagogas priekšnieka atbildībā bija gan garīgās, gan praktiskās lietas sinagogā: viņi organizēja dievkalpojumus, viņi atbildēja par ēkas uzturēšanu.
Tas, ka sinagogas priekšnieks nāca pie Jēzus pēc palīdzības, rāda, ka viņš ticēja, ka Jēzus var palīdzēt.
42.p. “drūzmējās” –
συνέπνιγον, imperf.akt.ind. noσυμπνίγω– žņaugt, spiesties virsū. Šis vārds arī Lk. 8:14 (latv. val. noslāpst); Mr. 4:7 (latv. val. nomāca).Šeit pilnīgi pretēja reakcija no cilvēkiem, nekā 37.p. par geraziešu apgabala iedzīvotājiem: tur lūdza Jēzu aiziet, bet šeit viņu “saņēma”,
ἀπεδέξατο, noἀποδέχομαι– laipni, sirsnīgi saņemt vai pieņemt, sk. arī Lk. 9:11.Katrs, kas atkāpjas uz paļāvību uz bauslību (šajā gadījumā – apgraizīšanu kā zīmi piederībai pie Israēla tautas), tam Kristus nekādā ziņā nepalīdzēs un viņš ir saistīts jeb viņš ir parādā izpildīt visu bauslību.
Tā vien šķiet, ka galatieši apgraizīšanu pieņēma kā rezerves biļeti nonākšanai debesīs. Tā teikt: ja nu tomēr vajadzēs arī apgraizīšanu, lai tiktu debesu valstībā, tad tā būs izdarīta.
Svabadībai jeb brīvībai Kristus mūs ir atbrīvojis, - tas ir vēl viens veids, kā saprast Pāvila centienus šajā vēstulē galatiešus atgriezt atpakaļ pie Jēzus. Kristus mūs ir atbrīvojis no bauslības pildīšanas kā veida, ar ko mēs kļūtu Dievam pieņemami, jo tas nav iespējams.
Gal. 4,4-7:
Tādēļ jāstāv stipri un nedrīkstam ļaut arī citiem mūs iejūgt kalpības jūgā, Gal. 5:1. Tas ietver personīgu atbildību. Mums ir jāuzmanās no tiem, kas cenšas mūs atkal paverdzināt. Vārds “atkal” norāda, ka kristietis, ņemot klāt pie Jēzus vēl kaut ko, atkal nonāk verdzībā. Galatieši pirms tam bija, tā varam domāt, pagānismā (sk. Gal. 4:8). Tagad, kad viņiem tiek piedāvāts judaisms, un viņi to pieņem, viņi ar to atkal nonāk verdzībā. Par to, ka ļaujot likumu turēšanai noteikt savu vērtību un ka tas ir neiespējami, Pāvils runāja jau iepriekš, sk. Gal. 4:21.
Šeit ir runa par divām bailēm.
Pirmkārt, mācekļiem bija bailes no vētras (40.p.).
38.p. saka, ka šie pieredzējušie jūrnieki apzinājās bojāeju, savukārt 40.p. Jēzus skaidri saka, ka viņi ir bailīgi. Bet lielākā problēma nebija spēcīgā vētra, bet gan neticība Jēzum, 40.p.
Otrkārt, bailes no Jēzus.
39.p. saka, ka Jēzus:
41.p. sacīts:
Mācekļu bailes no Jēzus bija vēl lielākas par bailēm no vētras (41.p.:
καὶ ἐφοβήθησαν φόβον μέγαν: “Un viņi nobijās ar lielām bailēm ...”)Jēzus ir lielāks un vairāk jābaidās, nekā no problēmām. Iepazīstot Dieva spēku un palīdzību problēmās, ir pareizi, ka arī mēs rezultātā vairāk baidamies Dievu nekā problēmu, kas tikko vēl likās tik iznīcinoša. Tomēr iepazīstot Dievu gan būtu labi, ka mēs katru nākošo problēmu nebaidītos, bet dzīvotu paļāvībā uz Dievu. Sk. 40.p. sakarību starp abiem Jēzus jautājumiem mācekļiem par bailēm un ticību. Tur, kur ir ticība Jēzum, tur nav vietas bailēm. Ticība un uzticēšanās Jēzum dod drošību un mieru grūtībās. Jēzus nesacīja mācekļiem: “Tā kā esmu šeit, tad nebūs vētra.” Jēzus lika saprast, ka tāpēc, ka Viņš tur bija, viņiem vajadzēja ticēt Viņam un līdz ar to arī būt drošiem, ka viss būs labi.
Jēzus atklāja savu dievišķo spēku pār dabu. Kaut arī tas, kas bija traucēklis mācekļiem, nebija traucēklis Jēzum, Viņš tomēr apklusināja vētru. Tas ir tas, ko Jēzus dara arī mūsu problēmās, bet, kā redzam tālākajos pantos, tas nav viss, ko Jēzus dara. Un mums ir svarīgi, līdzīgi kā mācekļiem, dzirdēt to, kas seko.