Komentāri

38 Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”

Bībelē, īpaši Psalmu grāmatā, ir uzrakstītas daudzas cilvēku sarunas ar Dievu par to, kā viņi jūtās un ko viņi domāja un lūdza Dievam, esot grūtībās. To lasām arī šeit. Sk. arī Ps. 77,4-11:

4 Kad es pieminu Dievu, tad es nopūšos; kad pārdomāju, tad mans gars izsamist. (Sela.)

5 Tu turi nomodā manas acis, es esmu tik stipri nemiera pilns, ka nespēju runāt.

6 Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus.

7 Es atminos savu dziesmu naktī cītaras pavadībā, mana sirds ir pārdomu pilna, mans gars meklē skaidrību un jautā:

8 vai Dievs atstums mūžīgi un nebūs vairs nekad žēlīgs?

9 Vai Viņa žēlastība un labsirdība ir uz visiem laikiem pagalam, Viņa solījums pagalam uz paaudžu paaudzēm?

10 Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību? (Sela.)

11 Un es sacīju: tās ir man jo sāpīgas bēdas, ka Visuaugstākā labā roka ir tā pārmainījusies.

35 Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: “Pārcelsimies uz viņu malu.”

36 Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa.

37 Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu.

Notikums norisinājās Galilejas jūrā. Jēzus, kas zināja visu, kas notiks, lika mācekļiem ceļot pāri jūrai. Problēmas mūsu dzīvē nav nejaušība. Caur tām Dievs mūs māca un velk Sev tuvāk. Arī citur Bībelē lasām, ka Dievs ir tas, kas mūs ieved grūtībās, sk. Ps. 42:8-10:

8 Vieni plūdi nomaina otrus plūdus, Taviem ūdeņiem krācot; visas Tavas bangas un Tavi viļņi iet pāri par manu galvu.

9 Dienā es saucu: “Kungs, neliedz man Savu žēlastību!” Un naktī es raidu savu dziesmu, savu lūgšanu pie savas dzīvības Dieva.

10 Es saucu uz Dievu: “Mana stiprā klints, kāpēc Tu mani esi aizmirsis? Kāpēc mans gājiens norit ciešanās un ienaidnieka spaidos?”

Sk. arī Ps. 69:27.

27 jo viņi vajā to, ko Tu esi sitis, un vairo tā sāpes, ko Tu esi ievainojis.

1 Daži, atnākuši no Jūdejas, mācīja brāļus: "Ja jūs neapgraiza pēc Mozus bauslības, jūs nevarat tikt pestīti."

2 Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi.

3 Draudzes pavadīti, viņi gāja caur Feniķiju un Samariju un, stāstīdami par pagānu atgriešanos, sagādāja visiem brāļiem lielu prieku.

4 Kad viņi nonāca Jeruzālemē, viņus uzņēma draudze, apustuļi un vecaji, un viņi pasludināja, ko Dievs ar viņiem darījis.

5 Bet piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: "Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību."

15.nodaļa stāsta par tā saukto Jeruzālemes koncilu: maldi no judaisma apdraudēja draudzi un kā Dievs draudzi vadīja ar to tikt galā.

1.p. rāda problēmu, ko kādi sludināja: “... jūs nevarat tikt pestīti.” (1.p.) Tas ir ļoti liels apgalvojums! Un kāda ir izeja: "ja vien jūs tiktu apgraizīti". Šo cilvēku uzskatā cita varianta nav. Tas nozīmē, ka viņu acīs Antiohijas kristieši netiks izglābti, ja viņi paliks tā kā viņi atradās pašreizējā ticībā Jēzum. Par apgraizīšanas nopietno prasību sk. 1.Moz. 17:10-14.

Šī problēma ir apskatīta arī ap. Pāvila vēstulē galatiešiem. Ja arī šodien kristīgo draudzi neapdraud tieši šī mācība, tomēr iemesls tam, kāpēc tas uzrakstīts Bībelē, ir redzams joprojām, jo cauri gadsimtiem draudzi ir bombardējušas mācības par to, ka tu netiksi atpestīts, ja vien ... un seko nosacījumi, kas jāizpilda.

Par atnācējiem sacīts, ka viņi mācīja (grieķu val. vārds διδάσκω). Viņi vienkārši neizteica savus uzskatus; viņi mācīja savus uzskatus.

2.p. rāda, ka Pāvils un Barnaba tam nelokāmi nostājās pretī. Pāvils ļoti labi zināja, kas tā ir par aplamu domāšanu, jo viņš pats nāca no tāda uzskata (sk. Fil. 3:9). Lēmums iet uz Jeruzālemi bija ar tālejošām sekām. Tas visu draudzi, no tās dzimšanas vietas kopā ar Kristus izraudzītiem apustuļiem, nostādīja atklātā pozīcijā pret šiem maldiem.

3.p. ir interesants iestarpinājums starp strīdu Antiohijā un koncilu Jeruzālemē: stāsts par cittautiešu atgriešanos pie dzīvā Dieva izraisa lielu prieku kristiešos, burtiski, “visiem brāļiem”.

Arī 4.p. turpina rādīt, ka Dievs ir lietojis Pāvilu un Barnabu.

Un tad atkal 5.p., līdzīgi kā 1.p. šajā nodaļā, rāda nosacījumus, kurus uzstāda kristieši, kas nākuši no farizeju vidus.

Kā nonāca līdz risinājumam: caur pozitīvu pieredzi vai caur draudzes mācību? Vai šī rakstvieta mēģina pateikt, ka tas, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu (3. un 4.p.), ir pietiekošs arguments, lai neņemtu vērā šos bauslības sludinātājus?

Konteksts rāda, ka lēmums saņemt padomu un atbalstu jautājuma risināšanā, nāca pirms apraksta par to, ka Dievs lietoja Pāvilu un Barnabu. Līdz ar to 3. un 4.p. nav jāuzlūko kā arguments, ka viss ir kārtībā, bet drīzāk kā iedrošinājums, ka tik tālu, cik darbs ir paveikts, viss ir kārtībā. Pretējā gadījumā:

1. jebkuru pozitīvu pieredzi varētu skaidrot kā Dieva akceptu;
2. nebūtu jārēķinās ar citu kristiešu, tai skaitā, vadītāju viedokli par strīdīgu jautājumu; tā teikt: kamēr viss iet labi, daru kā gribu.

Taisnošana ticībā, bez Mozus bauslības turēšanas, bija vēsts, kuru Pāvils un Barnaba sludināja cittautiešiem. Sk. pirms tam Pisidijas Antiohijā Pāvils sludināja par Jēzu sekojošo, Ap.d. 13:38-39:

38 Tāpēc zinait, brāļi, ka caur Viņu jums tiek sludināta grēku piedošana, un visās lietās, kurās Mozus bauslība jums nespēja sagādāt taisnošanu,

39 ikviens, kas tic, caur Viņu tiek taisnots.

Tā ir vēsts, kas cauri visiem laikiem ir radījusi strīdus, kontraversijas, neizpratni, galējības un tml. Sk. arī 1.Moz. 15:1-6; Ebr. 11.nod. par ticības varoņiem VD laikā; Hab. 2,4b:

4b Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.

Ticība un paļāvība uz Dievu dažkārt izskatās tik nesaprotama un muļķīga, ka tā ticīgam cilvēkam liek izskatīties tieši tādam, kam nav nekā uzskatāma, ko uzrādīt kā savas glābšanas līdzekli: ne ārēji redzamu zīmju, ne vēsture ar labiem darbiem, ne uzskatāmu Dieva svētību kā pierādījumu Viņa labvēlībai, ne perfektums raksturā un uzvedībā.

Kristieši, kas nāca no farizeju vidus, pret cittautiešu kristiešiem izvirzīja prasību pēc apgraizīšanas un Mozus bauslības turēšanas tāpēc, ka viņi nespēja pieņemt, ka Dievs cittautiešus varētu pieņemt bez tā visa. Kā vēlāk saka Pāteris (10.p.) un Jēkabs (19.p.), bauslības turēšana nav iespējama (10.p.), tā ir apgrūtinoša (19.p.).

5 Kad Sīla un Timotejs bija atnākuši no Maķedonijas, Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus.

Acīmredzot Sīla un Timotejs neaizgāja pie Pāvila, kad viņš bija Atēnās, kā Pāvils to gribēja (sk. Ap.d. 17:15). Viņi sastapās šeit – Ahajā, Korintā.

“Pāvils ar visu sirdi sludināja” – συνείχετο τῷ λόγῳ ὁ Παῦλος. Oriģinālā burtiski nav vārdi “ar visu sirdi” un nav arī burtiski vārds “sludināja”, bet ir vārds logos un darbības vārds συνείχετο, imperf., pas., ind. no συνέχω - turēt kopā; turēt kopā ar spēku; turēt pilnīgi; pasīvā: būt satvertam ar; būt ietekmētam ar; būt spiestam. Tāpēc viens veids, kā burtiski varētu tulkot, būtu “Pāvils bija satverts ar vārdu” ar domu, ka viņš no visas sirds sludināja.

“apliecinādams” - διαμαρτυρόμενος, prez., med., divd. no διαμαρτύρομαι - liecināt, apstiprināt ar liecību.

“ka Jēzus ir Kristus” bija galvenais, par ko jūdus pārliecināt. Proti: viņi zināja, ka jānāk Mesijam jeb Kristum; kādi, iespējams, zināja, ka Jēzus ir dzīvojis. Un tad atlika no Svētajiem rakstiem parādīt, ka Jēzus, kas tikko bija dzīvojis Israēla tautas vidū, un tas, kā Viņš bija dzīvojis un kas notika ar Viņu, un ka Viņš ir augšāmcēlies utt., ir tas, kas Bībelē attiecināts uz Mesiju. Un vēl bija jāsludina arī tas, ka Jēzus nomira par cilvēku grēkiem un ka ticībā uz Viņu cilvēki saņem grēku piedošanu.

4 Viņš katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus.

Atkal parādīta Pāvila stratēģija: sākt ar sinagogām. Lietoti divi darbības vārdi: “mācīja” - imperfekts, med., ind. - διαλέγομαι - pārdomāt, sarunāties, diskutēt; “centās pārliecināt”, grieķu val. ir tikai viens vārds πείθω, imperf., akt. ind. – “pārliecināja”. Tā kā abi darbības vārdi ir imperfektā, tad tie abi norāda uz turpinošu darbību.

17.nodaļa satur atstāstu par misionāru kalpošanu 3 lokācijās, kurās katrā bija atšķirīga reakcija uz evaņģēlija vēsti. Šī nodaļa rāda arī sludinātāju nemainīgo vēsti, kas tika vai nu pieņemta vai noraidīta.

1 Izgājuši cauri Amfipolei un Apollonijai, viņi nonāca Tesalonīkē; tur bija jūdu sinagoga. 

2 Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem, 

3 tos izskaidrodams un pierādīdams, ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušiem, un teikdams: "Šis ir Kristus Jēzus, ko es jums sludinu." 

4 Dažus no tiem viņš pārliecināja, un tie piebiedrojās Pāvilam un Sīlam, arī liels pulks dievbijīgu grieķu un daudz dižciltīgu sievu.

Nosauktas divas mazākas vietas, kurām izgāja cauri un kurās netika sludināts. Šķiet, ka mērķis bija Tesalonīke, kas bija liela pilsēta. Tur bija arī jūdu sinagoga, kas nozīmē, ka pilsētā bija pietiekoša jūdu klātbūtne (vismaz 10 jūdu vīri), lai celtu sinagogu. Pāvila ieradums bija vispirms sludināt sinagogās. 3 sabatus Pāvils pacietīgi “runāja ar tiem par rakstiem”: viņš sludināja un skaidroja VD Svētos rakstus. No tiem Pāvils rādīja Jēzu.

“runāja”- διαλέγομαι - pārcilāt sevī dažādas domas; pārdomāt; sarunāties, diskutēt.

Šī ir pirmā reize, kad Ap.d. gr. parādās šis vārds. Tas nozīmē, ka no tiešas mācīšanas un sludināšanas ap. Pāvils Tesalonīkē, grieķiskā vidē, sāka lietot sarunas un diskusijas veidu kā evaņģēlija pasludināšanas rīku. Arī vēlāk ap. Pāvils to izmantoja, sk. Ap.d. 17:17 (Atēnās); 18:4 (Korintā; latv. tekstā “mācīja”); 18:19 (Efezā; “sludināja”); 19:8 (Efezā; “sarunādamies”); 19:9 (Efezā; “sludinādams”); 20:7.9 (Troadā); 24:25 (Jeruzālemē; “runāja”).

1. “par rakstiem” – burtiski: “no rakstiem”, t.i., no VD Svētajiem rakstiem.
2. “izskaidrodams” – prez. divd. no διανοίγω – burtiski: atvērt, sadalot; pilnīgi atvērt. 
3. “pierādīdams” - prez. divd. no παρατίθημι – nolikt līdzās vai tuvu, nolikt priekšā; izlikt, izskaidrot. 

Pacietība sludinot un skaidrojot ir ļoti svarīga, jo tikai pēc tam lasām rezultātu, proti, 4.p. Protams, varbūtība pastāv, ka šī atsaucība evaņģēlijam nenotika pēkšņi pēc 3 sabatu sludināšanas, bet pamazām. Jebkurā gadījumā secība, kādā tas uzrakstīts, rāda par to, kas vispirms bija jādara, proti, jāskaidro raksti un jāpierāda patiesības par Jēzu, lai cilvēki ticētu.

Pārliecināšana (aoristā, pasīvā “viņi tika pārliecināti”) par to, ka tas, ko Pāvils no VD svētajiem rakstiem skaidroja par Jēzu, ir patiesība. Tam ticot un to pieņemot šie cilvēki pievienojās Pāvilam un Sīlam. Sk. 1.Tes. Par Dieva vārda sludināšanu tesaloniķiešiem.

1.Tes. 1:4-6:

4 Mēs zinām, Dieva mīļotie brāļi, kā jūs tikāt izredzēti, 

5 jo mūsu evaņģēlija vēstījums neparādījās vienīgi vārdos, bet spēkā, Svētā Garā un stiprā pārliecībā - jūs jau zināt, kādi mēs bijām, kad jūsu labā sākām darboties starp jums, 

6 un jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu...

1.Tes. 2:13:

13 Tāpēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar Savu spēku jūsos, kas ticat.

Varam domāt, ka jauno ticīgo starpā bija kādi jūdi, bet daudzi bija no dievbijīgo vidus (tie, kas no cittautiešiem ticēja Israēla Dievam, bet nebija pārgājuši judaismā). Jaunatgriezto vidū bija arī ievērojamas sievietes no cittautiešiem.

Arī 1.Tes. 2:14 norāda uz cittautiešu lielo klātbūtni Tesalonīkes kristiešu draudzē:

14 Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Kristu Jēzu Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem ...

7 Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju.

Vārds evaņģēlijs  - εὐαγγέλιον – nozīmē labā vēsts. Tas nozīmē, ka evaņģēlijs pēc satura un evaņģēlija mācība ir tikai viena un nav visu un dažādu mācību ietveroša. Tas nozīmē, ka patiesa kristietība ir citu mācību un ticību izslēdzoša. Nav vairāki ceļi pie Dieva, bet ir tikai viens: caur Jēzu Kristu.

Jņ. 14:6: “Jēzus viņam saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.””

Un tā Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēliji atklāj to, kas ir patiesais evaņģēlijis. Bet to dara ar pārējā Bībele, tai skaitā vēstule galatiešiem. Un šajā vēstulē Pāvils rāda, ar ko bija saistīta evaņģēlija sagrozīšana: tā bija pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4.

Sajaucēji darbojas uz cilvēkiem, toreiz – uz galatiešiem. Kāpēc? Gal. 6:12.13:

12 Tie, kas grib būt ārīgi godājami, spiež jūs apgraizīties tikai tāpēc, lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti.

13 Tikai viņi, kas apgraizīti, paši netur bauslību, bet prasa, lai jūs pieņemtu apgraizīšanu, ka viņi ar to, kas noticis pie jūsu miesas, varētu lepoties.

Sajaucēi bija cilvēki, iespējams jūdu kristieši, kas bija sajutuši spiedienu no, ļoti iespējams, judaistiem, kas Jēzu neatzina. Tāpēc viņi musināja cittautiešus-kristiešus, kas dzīvoja Galatijā, apgraizīties, lai viņi savu tautiešu judaistu acīs neizskatītos tā, it kā viņi vairs nepaļautos uz bauslības darbiem. Tātad tas tika darīts izdevīguma dēļ, sk. 6:12: „grib būt ārīgi godājami”, „lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti”. Kādas savtīgas un egoistiskas intereses šodien liek draudzē vienam piespiest otru darīt ārējas dievbijības lietas un rituālus, neliekot vairs centrā Jēzu?

Evaņģēlijs tiek sagrozīts. Tas nozīmē, ka ir jāstudē Dieva vārds, lai patiesā žēlastības vēsts tiktu paturēta tīra un nesagrozīta.

6 Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.

Ņemot kopā 5.p. (sk. komentāru) un 6.p. varētu sacīt, ka visu šo vēstuli tās saturā Pāvils rakstīja tāpēc, ka Galatijas draudzes bija novērsušās no Dieva. Viņi bija atgriezušies pie likumu turēšanas tā vietā, lai savā pestīšanā balstītos uz Jēzus žēlastību (Gal. 5:4).

Šī ir vēstule, kurā Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, - vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Jau tulīt pēc īsā vēstules ievada Pāvils ķeras klāt problēmai.

Cits evaņģēlijs izpaudās kā pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4. Galatieši no vienas puses ticēja, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem, bet no otras puses atgriezās pie bauslības turēšanas, jo viņiem kāds bija iestāstījis, ka viņi tiks taisnoti tikai tad, ja viņi šos likumus pildīs. Ja mēs līdzās Jēzum vēl kaut ko uzlūkojam kā nepieciešamu pestīšanai, tad mēs esam novērsušies no Dieva.

Oriģinālā aiz vārda “žēlastībā” ir vārds Kristus, tāpēc arī tulkots ir „Kristus žēlastībā”. Bet doma ir, ka Dievs mūs ir aicinājis žēlastībā, kas ir no vai caur Kristu. Tātad aicinātājs šajā žēlastībā ir Dievs. Novēršoties no Dieva, mēs arī novēršamies un zaudējam žēlastību, kurā Viņš mūs ir aicinājis. Tā vietā cilvēki, toreiz kristieši Galatijā, paļaujas uz saviem darbiem un likumu pildīšanu. Un Pāvilam protams ir jāsaka: „Es brīnos ...” Kā lai nebrīnās, ka cilvēks, neskatoties uz savu grēcīgumu un vājumu, un neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicina žēlastībā, saka, ka viņš ar saviem spēkiem un pūlēm iegūs Viņa labvēlību!?

6 Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.

7 Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu, lai visi nāktu pie ticības caur viņu.

8 Viņš pats nebija gaisma, bet nāca, lai liecinātu par gaismu. 

Neviens cits evaņģēlists tik daudz nerunā par liecināšanu kā Jānis (lietvārds μαρτυρία - liecība - Jāņa ev. 14x; Mateja ev. – 0; Marka ev. – 3; Lūkas ev. – 1; darb. vārds μαρτυρέω - liecināt - Jāņa ev. – 33; Mateja ev. – 1; Lūkas ev. – 1; Marka ev. – 0).

Jānis gan ir liecinieks, bet akcents nav uz viņu, bet uz to, kas tiek apliecināts, proti, Jēzus.

Jāņa evaņģēlijā vairāk kā citos evaņģēlijos akcentēts arī tas, kas Jānis nav, sk. 1:8.15.20.21; 3:28-30. No evaņģēlijiem kopumā uzzinām, ka viņš kristīja ļoti daudz cilvēku un ka viņam bija savi mācekļi. Viņa kristītie cilvēki nebija palikuši tikai Palestīnā, bet vairākus gadus vēlāk Pāvils 12 tādus vīrus satiek Efezā (Apustuļu darbi 19:1-7). Varētu domāt, ka Jāņa evaņģēlija rakstīšanas laikā bija vajadzīgs dot balansēts skats uz Jāņa lomu. Tāpēc arī akcents gan uz to, kas viņš bija, gan uz to, kas viņš nebija.

16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,

18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Mūsu dzīve šajā pusē mūžībai norit grūtībās.

Ps. 90:10: "Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem."

1.Kor. 15:42 Pāvils nosauc 3 lielumus, kas raksturo katra cilvēka dzīvi šeit uz zemes: iznīcība, negods un nespēks.

2.Kor.4:16 vārdi “sadilst” un “atjaunojas” ir pasīvā, no grieķu val. attiecīgi: “tiek iznīcināts” un “tiek atjaunots”. Tas nozīmē, ka kāds to veic mūsu vietā, un Tas ir Dievs.

Ps. 90:3: "Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: “Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!"

Mēs nepiekūstam tāpēc, ka Dievs veic ne tikai iznīcināšanu, kas notiek grēka dēļ, bet arī atjaunošanu.

Rom. 8:28: "Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti."

Tas nozīmē, ka mūsu iekšējie pārdzīvojumi ir ar noteiktu nolūku: atjaunot mūsu iekšējo cilvēku. Dievs mūsu pārbaudījumos un pārveidošanā būs uzticīgs un palīdzēs mums, sk. 1.Kor. 10:13; Rom. 8:37-39.

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību ...

Mūsu iekšējā cilvēka atjaunošanu veic grūtības, kas “sastrādā” (κατεργάζεται) mums lielu godību. Ne tikai pēc grūtībām būs godība, bet grūtības jau tagad sastrādā godību. 17.p. pirmā puse: τὸ γὰρ παραυτίκα ἐλαφρὸν τῆς θλίψεως ἡμῶν: “jo šī brīža (τὸ παραυτίκα) mūsu  grūtību vieglums (ἐλαφρὸν)”

Grūtības jeb bēdas, kā to var arī tulkot, ir tikai uz brīdi un tās ir vieglas. Bet tās ir pamats iekšējā cilvēka atjaunošanai. Tās to dara! Tam vajadzētu mainīt to, kā mēs redzam un izturamies pret grūtībām.

Šīs uz brīdi esošās vieglās grūtības kaut ko “sastrādā” jeb “paveic”, “izdara” (κατεργάζεται) priekš mums:

17 ...καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν αἰώνιον βάρος δόξης κατεργάζεται ἡμῖν

17 “no pāri mēram uz pāri mēram (καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν) mūžīgu godības smagumu mūsos sastrādā”.

Šeit pretnostatīti vairāki vārdi:

1. šī brīža [grūtības] – mūžīgs [godības smagums];
2. vieglas [grūtības] – smaga [godība];
3.  grūtības – godība

Pie tam, tas, kas nāk vietā, ir καθ' ὑπερβολὴν εἰς ὑπερβολὴν – “no pāri mēram uz pāri mēram”.

Lai to visu spētu pieņemt, tad: šiem pretnostatījumiem un to aprakstam ir jātic kā Dieva vārdam un apsolījumam.

Tieši tāpēc ir svarīgs 18.p., proti: 

18 ... ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Daudzi cilvēki piedzīvo grūtības, bet neuzlūko grūtības kā līdzekli, kas “sastrādā” priekš viņiem godību debesīs. Ir cilvēki, kas labāk izvairītos no grūtībām, - arī kristieši. Ir cilvēki, kas cīnās ar grūtībām, bet nedara to ticībā. Ir tādi, kas cīnās ar grūtībām, bet caur to ceļ savu “es”. Ir cilvēki, kas grūtībās un ciešanās sevī ielaiž rūgtumu, jo viņi nedomā par grūtību “sastrādājošo” aspektu. Pareizi ir redzēt grūtības kā Dieva dotu līdzekli tam, lai mums veidotu “mūžīgu godības smagumu”.

Tas iespējams saskaņā ar 18.p.: “mums neuzlūkojot (tagadnes divdabis, “neņemot vērā”, pie tam pants nesākas ar “ja”) redzamo, bet neredzamo” (18.p.). Tā ir katru dienu no jauna izdarīta izvēle, proti, tā lietas redzēt. Šo izvēli mēs izdarām ticībā Jēzum.

24 Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību, bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.

“Ne ka mēs valdītu pār jūsu ticību” varētu tulkot:

24 ...ne ka mēs valdām jūsu ticību.

Dažreiz cilvēki mūsu nodomus viņiem palīdzēt interpretē kā kontroli vai valdīšanu pār viņiem, jeb vēl ļaunāk: valdīšanu pār to, kā viņi tic.

Šīs izjūtas var rasties tāpēc, ka mūsu ticība kādām lietām mūsu ticības ietvaros uz Jēzu atspoguļo mūsu vērtības. Tāpēc arī var sāpēt un rasties reakcija.

Bet var arī būt, ka, kalpojot tam, kurš grēko un nevēlas atgriezties no grēkiem, ir noraidoša reakcija ar līdzīgu aizbildinājumu, piem.: “Tu domā, ka tu vienīgais saproti Bībeli?” vai tam līdzīgi.

Pēc tādiem uzbrukumiem mēs varam kļūt bikli. Kāpēc tomēr ieguldīt citos kristiešos?

24 ... bet lai vairotu jūsu prieku, jo jūs stāvat ticībā.

Precīzāk: 

24 ... bet mēs esam jūsu prieka līdzstrādnieki, jo jūs esat nostājušies ticībā.

Tas nozīmē, ka kopība ar citiem kristiešiem caur to, ka viņi uzticējušies Kristum, ir pamats ieguldījumam viņos ticības dzīves audzēšanā.

Sapratne par līdzstrādniecību kristīgajā draudzē un Kristus miesā viens otra labā ir ļoti svarīga. Mūsu rūpes par citiem draudzē ir kopīgas ar viņu rūpēm pašiem par sevi (“mēs esam jūsu prieka līdzstrādnieki”). Tas savukārt balstās vienkāršā faktā: “jo jūs esat nostājušies ticībā.” Citiem vārdiem: caur ticību Kristum nonākot draudzē, ikviens cilvēks tiek savienots ar visiem citiem draudzē un viņi visi kopīgi strādā uz katru draudzes locekli. Prieks ir viens no lielākajiem raksturojumiem Svētā Gara darbībai kristieša dzīvē (Gal. 5:22; Rom. 14:17). Kad Svētais Gars lieto citus kristiešus mūsu dzīvē, tad rezultātam vajadzētu vairāk nest prieku.

43 Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūda, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un vecajiem.

44 Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi, sacīdams: "Ko es skūpstīšu, tas Viņš ir, To gūstait un To novediet drošībā."

45 Un tas nāca un, tūdaļ Viņam piegājis, saka: "Rabi!" - un Viņu skūpstīja.

46 Un tie pielika rokas pie Viņa un To saņēma.

Jūdas nodevība bija ar grandioziem apmēriem: viņš nodeva Dieva Dēlu.

1. Jūda bija viens no izredzētajiem 12 mācekļiem, apustuļiem, kas bija daudz kopā ar Jēzu un mācījās, kāds ir Jēzus. Jūda bija liecinieks Jēzus brīnišķīgajai mācībai un brīnumiem. Kopā ar pārējiem apustuļiem viņiem vajadzēja būt jaunā Israēla sākumam. Jūda kopā ar citiem mācekļiem bija aicināti būt par to Israēla tautas daļu, kam vajadzēja ar savām ausīm dzirdēt, ar acīm redzēt, ar sirdi atsaukties un ticēt, un pieņemt Dieva vēsti. Viņiem bija uzticēta vēsts par Dieva valstības Ķēniņu, kas bija atnācis. Jūda kopā ar citiem apustuļiem bija saņēmis varu izdzīt ļaunus garus un dziedināt visas sērgas un slimības, kas deva liecību par Dieva valstības Ķēniņa atnākšanu. Tā arī Jūda kalpoja kopā ar citiem apustuļiem.
2. Jūdas attiecības ar Jēzu bija mācekļa attiecības ar savu Skolotāju. Tas bija daudz kas vairāk senajā pasaulē, nekā tas ir šodien. Māceklis ēda kopā ar savu skolotāju, vēroja viņu, mācījās viņu un no viņa. Uz visu māceklības laiku Jūdas attiecības ar Jēzu bija gandrīz kā ģimenes locekļu attiecības. Jūdas vārds bija saistīts ar Jēzus Vārdu!
3. Jūda bija tas, kas starp 12 mācekļiem turēja maku: Jūda atbildēja par finansu apgrozījumiem. Viņam uzticējās. Pēdējā Pashā svētku mielastā neviens no Jēzus mācekļiem nedomāja, ka Jūda varētu būt nodevējs.

Jūdas izvēlētā zīme nodošanai bija skūpsts. Tajā laikā skūpsts nozīmēja uzticību, pieķeršanos, draudzību. To darot, Jūda rīkojās ļoti liekulīgi un nodevīgi. Taču tie, kas bija atnākuši apcietināt Jēzu, uzreiz saprata, kurš ir Jēzus.

Matejs raksta (26:50), ka Jēzus pirmie vārdi nodevējam pēc skūpsta bija: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Šāda Jēzus reakcija uz nodevēju apliecina, ka Jēzū nebija ne dusmu, ne sašutuma.

No mums zināmā konteksta (Mr. 14:10; Jņ. 12:4-6; Ap.d. 1:18a), Jūda, iespējams, nodeva Jēzu tāpēc, ka viņš nespēja gūt kādu peļņu sev no dārgās eļļas pārdošanas, ar kuru Marija svaidīja Jēzus kājas (Jņ. 12:3-6), un ka Jēzus attaisnoja Marijas rīcību, nevis Jūdu (sk. Jņ. 12:7.8; sk. Mr. 14:9.10).

35 Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām.

36 Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi."

39 Un Viņš, atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams tos pašus vārdus.

40 Un Viņš griezās atpakaļ un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.

41 Un Viņš nāk trešo reizi ...

Jēzus savā lūgšanā lūdza debesu Tēvu pēc atbrīvošanas no šī uzdevuma, tomēr pakļaujot sevi Dieva gribai. Jēzus lūdza Dievu trīs reizes. Katrā no šīm trim reizēm Jēzus lūdza Dievam vienu un to pašu (saliekot Marka un Mateja ev. liecības: Mt. 26:39.42.44 un Mr. 14:35.36.39.-41.). Šeit to lasām par otro lūgšanu, sk. 39.p.

1. Jēzus nemēģināja atrunāt Dievu no veicamā uzdevuma. Tas būtu pretrunā ar Jēzus dievišķību: tikai cilvēks var mainīt savas domas; Dievs nemainās.
2. Nav skaidrots, kāpēc Jēzus lūdza tieši trīs reizes, bet ir sacīts, ka Viņš baiļojās un trīcēja, un ka Viņa dvēsele bija noskumusi līdz nāvei (33. un 34.p.). Ir arī sacīts, ka Viņš negribēja mirt. Varam domāt, ka tās bija atklātas sarunas ar Dievu par to, kā Viņš jutās. Nav runa par kaut ko sliktu, ko Viņam nevajadzēja sajust kā Dieva Dēlam. Kāds cilvēks ir salīdzinājis: ja ūdenim glāzes apakšā ir nosēdas, tad ūdeni samaisot ūdens kļūst duļķains, - tā notiek ar mūsu izjūtām. Bet ja ūdens ir pilnīgi tīrs, tad, lai cik to maisītu, tas paliek dzidrs; tā ir ar Jēzus izjūtām – tās vienmēr būs tīras un bezgrēcīgas.
3. Katrā šajā lūgšanā Jēzus pakļāva sevi Dieva gribai.

Mums ir daudzas un dažādas lietas, par kurām mēs lūdzam Dievu – runājam ar Dievu. Nav nepareizi lūgt Dievam vienu un to pašu, bet vienmēr ir svarīgi sevi pakļaut Dievam un Viņa gribai.

14 Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.

14 Τῷ δὲ θεῷ χάρις τῷ πάντοτε θριαμβεύοντι ἡμᾶς ἐν τῷ Χριστῷ καὶ τὴν ὀσμὴν τῆς γνώσεως αὐτοῦ φανεροῦντι δι’ ἡμῶν ἐν παντὶ τόπῳ·

Šis pants saka, ka mums ir jāpateicas Dievam par to, ka Viņš mūs ir sagūstījis un mūs lieto Kristus labuma apliecināšanai.

Grieķu val. šī panta sākumā ir “bet”: “Bet paldies Dievam …” Tāpat nav “visur”, bet “vienmēr” (πάντοτε). Vārdu “vada … uzvaras gājienā” vietā ir viens vārds θριαμβεύοντι (prez., akt., divd.) no θριαμβεύω, kas nozīmē uzvarēt, triumfēt, svinēt triumfu, ar domu: vest kādu kā cietumnieku triumfa gājienā.

Senajā pasaulē romiešu ģenerālis, atgriezdamies no uzvaras kaujā, veda savus gūstekņus triumfa gājienā. Tiem draudēja vai nu nāve vai verdzība.

Līdz ar to doma ir: “Paldies Dievam, kas mūs vienmēr ved Kristus uzvaras gājienā ...” Toreiz Pāvils un šodien arī mēs esam uzvarētie, kurus Dievs vienmēr ved kā sagūstītus cietumniekus. Mēs esam Dieva sagūstīti un piederam Dievam Kristus nopelna dēļ pie krusta par mūsu grēkiem.

Bet ne tikai: mēs pateicamies Dievam ne tikai par to, ka Viņš mūs ved Kristus uzvaras gājienā, bet arī caur mums izplata Kristus atziņas smaržu katrā vietā (ἐν παντὶ τόπῳ). 

Vispirms šī doma attiecas uz šo kontekstu, proti: ap. Pāvils korintiešiem, ar kuriem bija kādas problēmas, saka, ka viņš ir Kristus uzvarēts un ka caur viņiem – Pāvilu un Timoteju, pēc 2.Kor. 1:1, Dievs dara zināmu Kristus atziņas jeb pazīšanas smaržu visās vietās. No sekojošā teksta saprotam, ka ar vārdiem “Viņa atziņas smarža” būtu jāsaprot viss, kas caur Kristus vēstnešiem varētu tikt sadzirdēts un ieraudzīts kā Kristus personas un darbības rezultāts kristiešos. Iepretī Korintas draudzes sarežģītajai situācijai bija svarīgi pateikt, ka Pāvils ir Dieva gūstā un tas, ko Viņš saka un dara, nāk no Dieva, kas viņu ir uzvarējis. Viena daļa Korintas kristiešu nespēja pieņemt Pāvilu ar visām viņa nespēka izpausmēm kā tādu, kuram paklausīt kā Kristus apustulim (piem., 2.Kor. 10:1-3.10).

2.Kor. 5:12:

12 Mēs jums sevi atkal neieteicam, bet jums dodam pamatu ar mums lepoties, lai varat nostāties pret tiem, kas lielās ar ārišķīgo un ne ar to, kas sirdī.

Atkal un atkal šajā vēstulē ap. Pāvils rādīja sevi kā vāju, vismaz ārēji, lai arī paši korintieši mācītos no viņa darīt to pašu: nebaidīties būt ārēji vājiem, un ārēja pompozuma un spēka vietā rūpēties par savas sirds stāvokli.

Vai mēs esam gatavi sevi redzēt kā Dieva gūstekņus un ka tagad Kristus mūs lieto, lai Viņu – Kristu – darītu zināmu katrā vietā?

34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv?" (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)

Sk. skaidrojumu pie Rom. 8:26.27. Sk. arī Ebr. 7:25.

25 Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu.” (εἰς τὸ ἐντυγχάνειν ὑπὲρ αὐτῶν)

Sk. arī Rom. 8:26,27.34:

26 Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz (ὑπερεντυγχάνει) par mums ar bezvārdu nopūtām. 

27 Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas (ἐντυγχάνει) par svētajiem. 

Sk. tālāk 34.p.: 

34 Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? (ὃς καὶ ἐντυγχάνει ὑπὲρ ἡμῶν)

Visos četros pantos tas ir viens un tas pats vārds grieķu val. (ἐντυγχάνω – satikt; satikt, lai runātu, konsultētu, aizlūgtu; lūgt; aizlūgt), izņemot Rom. 8:26 tas ir kā saliktenis (ὑπερεντυγχάνω – aizlūgt). Tā kā vārda nozīme ir saistīta ar runāšanu, tad arī Ebr. 7:25 tas būtu jāsaprot ar nozīmi “aizlūgt”: “lai aizlūgtu par tiem”. Pie tam tas ir tagadnes laikā (Ebr. nenoteiksmē, Rom. visos trijos pantos īstenības izteiksmē), kas nozīmē, ka tas tiek darīts turpinoši.

18 Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.”

No grieķu val. pareizāk būtu tulkot “Visā ...” vai “Iekš visa...” nevis “Par visu...”

Mēs nevaram Dievam teikt paldies par to, ka esam grēkojuši, jo Dievs saka, lai mēs negrēkotu (1.Jņ. 2:1a: “Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu.”). Bet mēs visā, kur esam nonākuši, un dēļ visa varam teikt Dievam paldies, jo Dievs to visu var lietot, lai mums kaut ko mācītu un dotu mums kaut ko īpašu un labu. Sk. arī Ef. 5:20.

Dievs Pēteri uzrunāja:

1. lūgšanā (προσεύχομαι, 9.p.);
2. izsalkumā (πρόσπεινος, 10.p.);
3. garā aizrauts, oriģinālā – ekstāzē (10.p., ἔκστασις – jebkādas lietas izmešana no tās pienācīgās vietas; prāta izmešana no parastā stāvokļa);
4. vīzijā jeb parādības redzēšanā (šis vārds 17.p., kas paskaidro tikko notikušo, ὅραμα – skats, vīzija; sk. arī Ap.d. 10:19 un 11:5).

Acīmredzot, Pēteris redzēja tos dzīvniekus, par kuriem 5.Moz. 14.nod. ir runāts (par to, ko drīkst un ko nedrīkst ēst). Tas tiek rādīts Pēterim, lai viņš, kā vēlāk redzam, kļūtu atvērts iet pie cittautiešiem.

8 … un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi.

No Cēzarejas līdz Jopei (šodien Jafai) ir apm. 56km.

2 … ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.

“ticīgs un dievbijīgs” - εὐσεβὴς καὶ φοβούμενος τὸν θεὸν (εὐσεβὴς nozīme ir nodevies, dievbijīgs). Kornēlijs pielūdza Israēla dzīvo Dievu, bet nebija pārgājis judaismā, tāpēc viņu sauca par dievbijīgo. Šādi cilvēki nebija pieņēmuši apgraizīšanu un nepildīja atsevišķas lietas no VD likumiem, kā piemēram nesvinēja sabatu.

1 Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā …

Līdz šim evaņģēlijs pamatā bija ticis sludināts tikai jūdiem (izņēmums bija etiopietis Ap.d. 8:26-39). Šajā nodaļā Dievs atklāja Pēterim, ka Viņš pieņem arī nejūdus.

Itāļu rota – itāļu kohorta. Katrs romiešu leģions sastāvēja no 10 kohortām, bet katra kohorta no 6 centūrijām (jeb no sešiem simtniekiem; latīņu val. centum nozīmē simts). Jūdejā līdz pat 66. gadam prokuratoram bija jāstrādā tikai ar 6 kohortām (ieskaitot, acīmredzot, itāliešu kohortu, kura minēta šeit, Ap.d. 10:1).

Virsnieks - ἑκατοντάρχης – centurions – virsnieks pār 100 vīriem. (JD minētie centurioni: Mt. 8:5; Lk. 23:47; Apd. 10:1; 21:32; 27:1 utt.; Marka ev. 3x parādās κεντυρίων, kas ir latīņu val. vārda centurion transliterācija uz grieķu val. Mr. 15:39.44.45.)

8 Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.

Ap. Pāvils tikko ir runājis par vajadzību lūgt par visiem cilvēkiem. Turpinājumā viņš saka: „Tad nu ...” (grieķu val. οὖν). Šis vārds lietots arī 1.p., kopā 2x šajā nodaļā. Tas norāda uz jaunas domas uzsākšanu.

„Tad nu es gribu, lai vīri lūdz ...” Protams, ka jālūdz ir visiem Dieva ļaudīm, bet šeit vīri ir specifiski nosaukti kā tie, kuriem jālūdz.

Lai labāk saprastu 8.-10.p. teksta uzbūvi, ir svarīgi pamanīt, ka grieķu val. uz vīriem attiecināts vārds nenoteiksmē un arī uz sievām attiecināts vārds nenoteiksmē. Vīriem tas ir: lūgt (8.p.); sievām tas ir: greznoties (9.p.). Pie katra šī norādījuma ir tuvāks apraksts, kā vai ar ko to darīt.

Pamācības, iespējams, norāda uz primāro akcenta likšanu katra ģimenes locekļa kristīgajā dzīvē. Nav runa par to, ka vīriem nevajadzētu darīt labus darbus vai sievām nevajadzētu lūgt Dievu. Bet kādreiz tieši akcenti ienes balansu nesabalansētības vietā. Un aicinājums vīriem lūgt kontekstā ar sievām liek domāt, ka vīriem šajā lietā ir jābūt vadītājiem jeb vairāk nodarbinātiem. Par dažādību akcentos sk. arī Ef. 5.nod.: sievām tiek sacīts, lai viņas paklausa saviem vīriem, bet vīriem tiek sacīts, lai viņi mīl savas sievas.

Pēc 1.Tim. 2:1-4, cilvēku pestīšana ir lūgšanu mērķis. Lūgšanu kalpošanas atbildība ģimenē kā ģimenes vadītāja kalpošana paplašinātā veidā uzrādīsies arī draudzē: „lai vīri lūdz Dievu katrā vietā”.

Ar lūgšanu mēs kļūstam stipri Dievā un nostājamies cīņā pret sātanu, sk. Ef. 6:10-18.

Vīri aicināti lūgt ar paceltām svētām rokām, tātad, bez grēka (sk. arī Jes. 1:15 un kontekstu), un bez dusmām un šaubām. Par roku pacelšanu lasām, piem., 1.Ķēn. 8:22; Ps. 28:2; 63:5; 134:2. a

Primārais konteksts saistībā ar nedusmošanos un nešaubīšanos liek domāt, ka dusmas nedrīkst būt pret tiem, par kuriem lūdzam (piem., līdzcilvēki, valdība). Un mēs nedrīkstam arī šaubīties par to, ka Dievs grib glābt visus cilvēkus (atkal primārais konteksts varētu būt citi cilvēki un valdība). Bet frāzei “bez dusmām un šaubām” varētu būt arī plašāka nozīme.

19 Bet Viņš tam neļāva un saka tam: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas Tas Kungs tev darījis un kā Viņš par tevi apžēlojies.”

Kungs nozīmē Dievs. 20.p. atklāj, ka runa ir par Jēzu.

Sk. arī Lk. 8:39:

39 Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis.” Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.

Gerazas apgabala iedzīvotāji nepieņēma Jēzu. Jēzus tur sūtīja liecinieku. Rezultātā daudzi dzirdēja par Jēzu.

Tur, kur ir Jēzus, sātans ir spiests pakļauties Jēzum. Jēzus nepakļāvās dēmonu lūgumam, bet dēmoni bija spiesti saņemt no Jēzus atļauju.

2 Un, Viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,

3 kam bija sava mītne kapos un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.

4 Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.

5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi ar akmeņiem.

Apraksts par nešķīsto garu apsēsto cilvēku parāda, cik šausmīgs ir sātans un kā tas bija ietekmējis šo cilvēku: šis cilvēks uzturējās kapos un kalnos nevis mājās; viņš bija neparasti spēcīgs un nesavaldāms; kliedza; sita sevi ar akmeņiem. Sātans cenšas „aprīt” cilvēkus (1. Pēt. 5:8).